Aprit 30 gadi kopš Polijas Apaļā galda

0

Trešdien apritēja 30 gadi kopš slaveno Apaļā galda sarunu sākuma, kas ielika stūrakmeni ne tikai pirmajām daļēji brīvajām vēlēšanām pēc Otrā pasaules kara un komunistiskā marionešu režīma demontāžai Polijā, bet arī visas Austrumeiropas atbrīvošanai no PSRS uzspiestā jūga.

Daudzajās fotogrāfijās, kas ataino toreizējos notikumus, abas puses – neatkarīgās arodapvienības “Solidaritāte” un Komunistiskās partijas delegāti – ir smaidošas, un šodien šķiet, ka vēl nesenie ienaidnieki dala vienādas cerības uz labāku nākotni un ka vēsturiskajās sarunās valdījusi patiesa biedriskuma gaisotne.

Vīrs, kas atradies kameras otrajā pusē, kad tapusi liela daļa no šiem vēsturiskajiem uzņēmumiem, fiksējot toreizējās aizraujošās emocijas, kuras bija pārņēmušas sarunu dalībniekus, ir Solidaritātes fotogrāfs Jaroslavs Macejs Goliševskis. “Rezumējot – gaisotne tolaik bija cerību pilna ne tikai [Apaļā galda] dalībnieku vidū, bet visā Polijā kopumā,” intervijā tīmekļa izdevumam “TheFirstNews” toreizējo sarunu sākuma atmosfēru kuluāros atceras Goliševskis. “Bija tomēr arī lielas bažas, jo daudzi cilvēki un grupas uzskatīja, ka nav pareizi runāt ar komunistiem. Opozīcijas nometnē par to valdīja lielas domstarpības.”

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās sociālie protesti, kurus izraisīja ekonomikas drūmais stāvoklis, bija pārņēmuši visu komunistu pārvaldīto Poliju. Situācijai arvien vairāk pasliktinoties, komunistu līderi izšķīrās par neformālu sarunu uzsākšanu ar daļu no opozīcijas, kas aktīvi darbojās jau aptuveni desmitgadi. Tas noveda pie Apaļā galda sarunām.

Burtiskā nozīmē pretējās puses patiesi izvietojās ap milzīgu, apaļu galdu, taču metaforiskā nozīmē tā bija telpa, kas radīja apstākļus, kuros vakarējie ienaidnieki varēja satikties bez atklātas konfrontācijas. Līdzās metaforiskajam apaļajam galdam bija arī daudzi “blakus galdi”, pie kuriem sarunu dalībnieki varēja pieņemt lēmumus par Polijas nākotni ārpus publikas acīm un, protams, arī ārpus Goliševska objektīva redzamības.

“Atceros, ka ļaudis, kas iepriekš bija pārliecināti pretinieki, viens ar otru mierīgi sarunājās, piemēram, koridoros. Man bija skaidrs, ka starp tiem valda gaisotne, kurā viņi vēlas kaut ko sasniegt,” stāsta fotogrāfs.

Īstās sarunas notika darba grupās. Bija trīs galvenās darba grupas – ekonomiskajos un sociālajos jautājumos, arodbiedrību un partiju plurālisma grupa un politisko reformu grupa. Citas mazākas darba grupas apsprieda tādus sabiedriskos jautājumus kā vide, kalnrūpniecība, jaunatne, zinātne, izglītība un tehnoloģiskais progress, mājokļi, tiesu sistēmas reformas, lauksaimniecība, mediji un veselības aprūpe. “Atceros, ka atmosfēra komitejās, kas tikās kuluāros atstatus no galvenā galda, kuru varat vērot daudzajās fotogrāfijās, bija ļoti emocionāla. Šīs tikšanās norisa starp bijušajiem oponentiem, kas bija apmainījušies ar asu retoriku, no vienas puses, pagrīdes presē, un no otras – partijas medijos,” stāsta Goliševskis.

“Solidaritātes” vadītā antikomunistiskā opozīcija sarunās negaidīti piekrita režīma prasībai rīkot tikai daļēji brīvas Seima vēlēšanas, kurās tikai 35% vietu tiktu atvēlēti brīvai konkurencei, kamēr atlikušie 65% tiktu rezervēti komunistiem un to satelītorganizācijām. Kā izteicās viens no toreizējiem vadošajiem disidentiem Jaceks Kuroņs, “viņiem ir armija un milicija, kontrole pār valsts aparātu un ētera viļņiem, tādējādi tas veido aptuveni 65%”. Protams, “Solidaritātes” rindās esošie radikāļi tolaik uzstāja, ka jebkas, kas būtu mazāk nekā simtprocentīgi brīvas vēlēšanas, ir nodevība. Taču mēreno “Solidaritātes” pārstāvju kompromiss izrādījās uzvaru nesošs, un Polija kļuva par pirmo komunistu jūgā esošo Austrumeiropas valsti, kurā antikomunistiskā opozīcija ieguva reālu ietekmi uz valsts pārvaldes procesu.

Apaļā galda sarunas nobruģēja ceļu uz runas brīvību, uz Polijas demokratizāciju un reformēšanu, kas galu galā noveda pie komunistiskā režīma pilnīga sabrukuma. Solidaritāte tika atkal legalizēta, un pirmajās daļēji brīvajās vēlēšanās, kas notika 1989.gada 4.jūnijā, Komunistiskā partija tika pilnībā sakauta, opozīcijas kandidātiem izcīnot visas tās vietas Seimā, kas bija atvērtas brīvai konkurencei. Savukārt parlamenta augšpalātā Senātā, kas tika ievēlēts bez antidemokrātiskajām kvotām, “Solidaritāte” ieguva 99 no 100 vietām.

Goliševskis, kurš pēc karastāvokļa izsludināšanas pats tika internēts Varšavas Bjalolenkas cietumā, kur viņš atradās no 1981.gada decembra līdz 1982.gada novembrim, nešaubās, ka viņam bijusi iespēja tieši novērot vēstures tapšanu. “Man bija sajūta, ka piedalos izšķirošā vēstures brīdī. Patiesībā kopš astoņdesmito gadu sākuma man bija sajūta, ka dzīvoju interesantā laikā,” atzīst fotogrāfs. “Karastāvoklis nāca kā šoks. Tas patiesi mūs no mākoņiem norāva atpakaļ uz zemes. Taču pēc tam Apaļais galds nesa daudz cerību uz pārmaiņām, par spīti iebildumiem pret tiem notikumiem, kurus var dzirdēt šodien.”

Apaļā galda sarunas ilga no 1989.gada 6.februāra līdz 4.aprīlim, un Goliševskis visu šo laiku tās vēroja klātbūtnē. “Kā fotogrāfam man sarunām bija 24 stundu piekļuve. Es varēju nākt un iet, kā man tīk, un uzņemt jebkuru fotogrāfiju, kādu vēlējos,” viņš stāsta. “Man, protams, nebija nekādu problēmu fotografēt opozīcijas cilvēkus, jo daudzi no viņiem jau bija mani draugi un paziņas. Ar dažiem no tiem biju kopā internēts karastāvokļa laikā.” Taču arī režīma varasiestāžu pārstāvji kameras priekšā jutušiem ļoti atbrīvoti. “Viņiem visumā bija labvēlīga attieksme pret medijiem. Viņi vēlējās fotografēties un nekad nejautāja, kāpēc es vēlos fotografēt. Viņi to vienkārši uzskatīja par normālu. Piemēram, nebija nekādu problēmu fotografēt, kad ļaudis bija aizņemti sarunās, kad [nākamais pirmās pārejas valdības vadītājs] Tadeušs Mazoveckis runāja ar [toreizējo režīma funkcionāru, bet vēlāko Polijas prezidentu] Aleksandru Kvašņevski.”

Apaļā galda sarunas Polijā joprojām tiek pretrunīgi vērtētas, un saistībā ar gadadienu sniegtā intervijā to atzinis arī prezidents Andžejs Duda. Vienlaikus prezidents uzsvēris, ka nešaubās – šīs sarunas tolaik bija nepieciešamas. “Kad šodien paraugāmies apkārt un [redzēto] salīdzinām ar realitāti tolaik, domājams, nevienam nebūs šaubu, ka Polijā šajos 30 gados notikušas milzu pārmaiņas,” norādījis Duda, piebilstot, ka Apaļā galda sarunas pavēra ceļu arī uz Berlīnes mūra krišanu. Tomēr vienlaikus prezidents atzina, ka “de facto” politiskās un ekonomiskās reformas tika uzsāktas saskaņā “ar komunistu nosacījumiem” un ka šī iemesla dēļ Polijai vēl šodien nākas cīnīties ar komunisma paliekām.

Par spīti pretrunīgajiem vērtējumiem, Gološevskim nav nekādu šaubu, ka Apaļā galda sarunas “Polijai bija ūdensšķirtne. Par spīti dažādiem viedokļiem šajā jautājumā, neredzu, ka tām būtu bijusi jebkāda saprātīga alternatīva,” atzīst vēsturisko dienu aculiecinieks. “Ir viegli sacīt, ka mēs būtu varējuši pagaidīt nedaudz ilgāk, lai viss sabrūk, taču tad mēs nezinājām, ka Padomju Savienība kritīs, un [Komunistiskajā] partijā bija cietpauri, kas, iespējams, vēlējās atkal ievest karastāvokli. Alternatīvas vienkārši nebija.”

(Avoti: “TheFirstNews”, Polijas Radio.)