Ārvalstu investīciju vides indekss pērn nav mainījies

0
Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Arnis Sauka.

Ārvalstu investīciju vides indekss 2018.gadā, salīdzinot ar 2017.gada indeksu, nav mainījies. Tāpat kā pirms gada, ārvalstu investori kopējo investīciju vides pievilcību Latvijā ir novērtējuši ar 2,5 punktiem no pieciem iespējamajiem. Indeksa veidotājs Rīgas ekonomikas augstskolas profesors Arnis Sauka intervijā aģentūrai LETA stāsta, ka investoru vērtējumā kā jauna problēma spilgti iezīmējusies situācija finanšu sektorā un iespēja, ka naudas atmazgāšanas novēršanas pārkāpumu dēļ Latviju var iekļaut tā dēvētajā “pelēkajā sarakstā”. Tāpat vēl asāka ir kļuvusi darbaspēka pieejamības problēma. Savukārt uzlabojumi pēc investoru domām pērn notikuši demogrāfijas un veselības aprūpes sektorā.

Kāds ir kopējais investoru vērtējums par investīciju vidi Latvijā, un kā tas ir mainījies, salīdzinot ar iepriekšējo gadu?

Mēs katru gadu mēram kopējo novērtējumu, un šoreiz, tāpat kā pirms gada, ārvalstu investori to ir novērtējuši ar 2,5 punktiem no iespējamiem pieciem. Jāatgādina arī tas, ka 2016.gadā kopējais vērtējums bija 2 punkti, gan 2017., gan 2018.gadā – tie ir 2,5 punkti. Zīmīgi ir tas, ka neviens no aptaujātajiem investoriem kopējā investīciju klimata vērtējumā nav devis 5 punktus, visvairāk ir likti 2 un 3 punkti, bet septiņi investori ir ielikuši arī vienu punktu. Ja mēs kopumā aptaujājām 40 lielos investorus, tad tas nav nemaz tik maz. Tātad ir daļa investoru, kuri ir ļoti skeptiski. Būtībā tā ir atzīme piecu baļļu skalā. Tie, kuri vēl to atceras, zina, ko nozīmē divnieks. Tā nav īpaši apmierinoša atzīme.

Kādēļ tāda ielikta? Galu galā Latvijas ekonomikā pēdējos gados ir laba izaugsme, ģeopolitiskie riski ir mazāki. Vai šīs labās lietas neatsver problēmas?

Labā ziņa ir tā, ka šis 2,5 punktu vērtējums nav arī samazinājies. Galvenais secinājums, kurš iezīmējās visā pētījumā, ir tas, ka šeit strādājošie ārvalstu investori šobrīd jūtas salīdzinoši komfortabli, pateicoties ekonomikas augšupejai. Taču tādas gadiem neatrisinātas problēmas, kā demogrāfijas rādītāju lejupslīde, darbaspēka nepieejamība, izglītības kvalitāte, korupcija, ēnu ekonomika un citas, rada riskus, ka Latvijā neienāks jaunas investīcijas un var aizplūst arī daļa no esošajām. To apliecina arī Latvijā piesaistīto ārvalstu tiešo investīciju apmēra divkāršais samazinājums 2018.gada deviņos mēnešos, salīdzinot ar tādu pašu periodu 2017.gadā.

Vienlaikus vismaz puse no aptaujātajiem plāno turpināt ieguldījumus Latvijā. Uzņēmumi arī redz Latvijas iespējas, un nav jau tā, ka te viss būtu slikti. Latvijā ir daudz labu lietu, un viena no galvenajām tiešām ir ekonomikas izaugsme, kas uzņēmējiem ļauj justies pietiekami komfortabli.

Taču mēs intervijās ar investoriem arī skaidri redzam, ka ļoti daudz tiek runāts par banku reputācijas krīzi. Par to viņi ir ļoti nobažījušies, un, manuprāt, Latvijā ir bijis par maz publiska uztraukuma par “Moneyval” ziņojumu. Jautājums par “Moneyval” ir ļoti svarīgs. Protams, tagad ļoti daudzas lietas notiek – tiek pārstrukturizēts Kontroles dienests, tiek paredzēti papildus resursi, un jaunajai Kontroles dienesta vadītājai nekādā gadījumā nevar pārmest aktivitātes trūkumu. Taču jautājums ir par to, vai ar to pietiks? Problēma ir ļoti liela un, ja mēs esam un paliekam pastiprinātas kontroles režīmā… Nauda ir ekonomikas asinsrite, un var rasties tiešām lielas problēmas. Latvija ir maza valsts, un mums ļoti svarīgi ir būt apritē, jo maza ekonomika ir atvērta – gan atvērta uz eksportu, kas ir viens no galvenajiem mūsu virzītājspēkiem, gan atvērta ilgtspējīgām ārvalstu investīcijām. Šādi jautājumi par finanšu krīzēm, kuri izskan “NewYork Times” un citos pasaules medijos, ir svarīgi. Šis ir ļoti būtisks aspekts.

Tāpat ārvalstu investori, gluži tāpat kā vietējie uzņēmēji, ir ieinteresēti, lai šeit būtu laba infrastruktūra, kura ļautu strādāt. Tas nozīmē pieeju tādiem resursiem kā darbaspēks, sakārtotu tieslietu sistēmu, ceļus, drošību, veselības aprūpi. Ar šiem jautājumiem ir jānodarbojas valdībai, nevis jādomā, kuras nozares attīstīt vai neattīstīt. Valdībai ir jārada infrastruktūra, lai to visu var attīstīt privātais sektors, kurš to izdarīs atkarībā no pieprasījuma, starptautiskajām tendencēm utt. Nu, piemēram, kurš 2010.gadā zināja, kas būs aktuāli 2018.gadā? Neviens. Taču bija skaidrs, ka ir jāattīsta, piemēram, internets, lai šis aktuālais varētu darboties. Tādēļ mums ir ļoti nepieciešama no vienas puses šī “cietā infrastruktūra”, kas ir ceļi, internets un līdzīgas lietas, no otras – darbaspēks ar labu izglītību un prasmēm, ko vēl papildina drošība, laba veselības aprūpe, sabiedrības atvērtība dažādām idejām utt. Jo labākas ir šīs lietas, jo labāk klājas vietējiem uzņēmējiem, un arī investori arvien vairāk plūst uz šādām valstīm. Šajā pētījumā mēs parādām šaurās vietas, kuras nav īpaši labas ārvalstu investoru vērtējumā.

Par “Moneyval”. Visu citu norišu dēļ šis jautājums tiešām nav īpaši augstu publiskajā dienaskārtībā un diskusijās. Vai sabiedrības spiediena nepietiekamā spēka dēļ mēs neriskējam kaut ko palaist šajā ziņā garām?

Tas ir labs jautājums, bet šoreiz svarīgāk ir ne tik daudz par to runāt, cik nepieciešamo izdarīt. Labā ziņa šajā kopumā sliktajā ziņā – kad ir jāsaņemas, tad cilvēki arī saņemas. Es te nerunāšu par sadošanos rokās un Baltijas ceļu, bet mums pietiek ar 2009.gada krīzi, kad mēs pēkšņi ieraudzījām, cik efektīvas var būt valsts pārvaldes institūcijas. Iespējams, krīze par ātru beidzās un visi par ātru atslāba, bet kopumā notika fantastisks darbs. Arī šajā gadījumā, ja valsts sapratīs, cik nopietna ir problēma – un ir indikācijas, ka valsts to saprot -, tas vienkārši ir jāatrisina, pat ja par to daudz apkārt nerunā. Pretējā gadījumā sekas tiešām var būt negatīvas. Cita lieta, vai žurnālistiem šajā gadījumā ir jāizdara papildu spiediens? Ir ļoti grūti pateikt, vai dienesti tad strādātu labāk vai sliktāk, bet šajā gadījumā es esmu pārliecināts, ka žurnālisti par to runā par maz.

Tā ir lieta, kuru ļoti labi redz arī ārvalstu investori. Pētījumā mēs ļoti bieži saskārāmies tieši ar Latvijas reputācijas risku. Patreiz ir nozvanījis kārtīgs zvans, ir dota iespēja laboties, kā tas izdosies – redzēsim! Taču šoreiz neviens neatlaidīsies. Tā nebūs tā reize, kad kāds Amerikā izdomā, ka mainās prioritātes un šis jautājums vairs nav svarīgs.

Ja notiek sliktākais variants un mēs nonākam tā saucamajā “pelēkajā sarakstā”, kāda būs investoru reakcija? Vai mēs nepieredzēsim arī to, ka investīcijas aiziet, ne tikai neienāk jaunas?

Ja notiks scenārijs, par kuru mēs esam brīdināti, tad esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas negatīvi ietekmēs investīciju vidi. Taču tas negatīvi ietekmēs arī Latvijas kopējo tēlu un vietējos uzņēmējus. Tās ir tās pašas problēmas, kuras ir svarīgas visiem. Ja mēs gribam izrāvienu savā dzīves līmenī, tad mums ir jābūt atvērtai ekonomikai. Tad mēs nevaram izolēties no naudas plūsmām. Mums ir jāsaprot, ka šīs lietas ir nežēlīgi svarīgas. Ir ļoti grūti pateikt, cik investoru šādā gadījumā aizies, kuri paliks, bet tas vienkārši nevar negatīvi neietekmēt Latvijas ekonomiku.

Vienlaikus pērn ASV privātā kapitāla fonds “Blackstone” paziņoja, ka par vienu miljardu eiro pirks 60% bankas “Luminor” akcijas. Lai gan tas ir Baltijas mēroga darījums, vai tas neliecina, ka jaunas investīcijas un apjomīgas jaunas investīcijas tomēr ienāk?

Protams. Jautājumi, par kuriem mēs runājam, nav “viss ir slikti” jautājumi. Ar šo pētījumu mēs gribam veidot konstruktīvu kritiku, kura ir vērsta uz ieteikumiem. Arī šogad pētījumā ir vesela sadaļa par trīs galvenajām problēmām investoru skatījumā un to, kā viņi tās iesaka risināt. Visas šīs lietas ir vērstas uz attīstības jautājumiem.

Piemēram, darbaspēka pieejamība. Tā ekonomikas augšupejas fāzē ir klasiska problēma. Mēs pasaulē ar šo problēmu neesam vienīgie, un arī Latvijā mēs par to runājam ne pirmo reizi. Jautājums ir par to, kā izaugsmes fāzē šādu problēmu var risināt, it īpaši nozarēs, kuras aug īpaši strauji, piemēram, būvniecībā. Izaugsme būvniecībā gan pērn, gan aizpērn bija ļoti strauja, un izaugsmes fāzē būvniecības uzņēmumiem vajag cilvēkus vai arī tie zaudē. Būvnieki jau ļoti labi zina, ka šī nozare ir cikliska un, kad tā atkal būs lejā, neviens jau viņiem dotācijas nemaksās. Ja cikla izaugsmes fāzē viņi savu daļu nebūs “paņēmuši”, tad pēc tam varēs tikai kost pirkstos. Bet ir lietas, kuras nav saistītas ar ekonomikas cikliskumu, piemēram, demogrāfija. Iedzīvotāju skaits ir līdzvērtīga problēma gan ekonomikas augšupejas, gan lejupslīdes fāzē. Tas pats attiecas uz cilvēku izglītību un prasmju kvalitāti. Es piekritīšu, ka vajag būt ļoti uzmanīgiem ar darba tirgus atvēršanu, bet gaišus prātus un intelektu mums vajadzēs vienmēr.

Vai ir arī jaunas problēmas, kuras pētījumā minējuši investori?

Tā ir situācija finanšu sektorā, par kuru mēs jau runājām. Pētījuma veikšanas laikā vēl nebija pacēlies korupcijas jautājums “Rīgas satiksmē”, bet investori daudz runāja par Rīgas lomu un to, ka tai vajadzētu būt daudz konkurētspējīgākai pret citām reģiona lielajām pilsētām – Tallinu, Viļņu, Stokholmu utt.

Savukārt pie akūtajām problēmām gadu no gada tiek minēta korupcija publiskajā sektorā. Tāpat tiek runāts par darbaspēka nepieejamību un kvalitāti. Tā ir vēl lielāka problēma nekā iepriekšējos gados. Tiek runāts par to, ka ir jāattīsta zinātne un pētniecība. Zinātne gan tāpat kā sports ir “melnais caurums”, kurā var ieguldīt ļoti daudz, bet atdeve nav garantēta. Tomēr Latvijas problēma ir tā, ka vismaz sociālajās zinātnēs ir milzīga lokalizācija. Ja jūs strādājat lokāli, tad jūs arī dabūjat lokālas nozīmes rezultātu, kas parasti nav visai labs. Visas valstis zinātnes pētījumus padara arvien vairāk starptautiskus. Un te nav runa par valodas lietošanu vai nelietošanu, kas, manuprāt, vispār pēc būtības ir muļķīga diskusija, bet gan par spēju iekļauties starptautiskā apritē. Tāpat kā uz akūtu problēmu investori norāda uz valsts pārvaldes efektivitāti. Un es nezinu arī nevienu saprātīgu Latvijas uzņēmēju, kurš tam nepiekritīs. Dažkārt tiešām rodas jautājums, priekš kā funkcionē valsts aparāts un kāda ir uzņēmēju loma.

Taču pati lielākā problēma uzreiz aiz finanšu sektora reputācijas krīzes, protams, ir darbaspēka nepieejamība.

Kā hroniska problēma jāmin nenoteiktība. Reformas, protams, ir laba lieta, bet gribas arī kaut kādu skaidrību. Jau pirms nodokļu reformas ieviešanas es teicu, ka ir divi riski. Viens ir saistīts ar to, ka reformu ieviesīs un tūliņ pēc tam sekos izmaiņas, jo sapratīs, ka kaut kas nav paredzēts. Turklāt redzot, kā mainās valdības, tieši to arī var sagaidīt. Otra lieta ir saistīta ar to, ka faktiski visās reformās vajag vairāk analītikas un vairāk prāta. Šajā lietā mums Latvijā diez ko labi neiet. Turklāt nodokļu reforma nu reiz bija tas gadījums, kad valdība bija sasparojusies un ieguldīja naudu Pasaules Bankas pētījumā, bet viss beidzās ar to, ka neko jau īsti neņēma vērā. Pirmkārt, pētniekiem nebija īsti labi definēti pētāmie jautājumi. Es zinu, ka par šo pats dabūšu atpakaļ, bet valsts pusē tomēr vajadzēja kvalificētākus cilvēkus, kuri spētu formulēt konsultantiem lietderīgus jautājumus, jo konsultanti jau pēta tieši tos. Diemžēl to analīzi, kas nāca no Pasaules Bankas, no Latvijas Bankas, no citiem pētniekiem, lielā mērā “izķēzīja”. Tā nodokļu reforma, kura tika ieviesta, nebija tas, ko ieteica Pasaules Banka un citi eksperti. Tas, ko ieviesa, lielā mērā bija politiskas izšķiršanās un kompromisi, ja tos tā var saukt. Taču tad jau nebija jēgas maksāt ekspertiem, ja tāpat bija skaidrs, ka notiks politiskas izšķiršanās. Un, protams, ir jautājums, kurš šīs izšķiršanās diktēja. Pēc manām domām, būtu labi, ja politiķi, tāpat kā “Nascar” autopiloti, nēsātu žaketes, uz kurām būtu sponsoru logo. Tad daudz kas kļūtu skaidrāks.

Tāpat pie hroniskām kaitēm varam minēt ēnu ekonomiku. Vienkāršs piemērs. Iedomājaties Skandināvijas, Vācijas vai Indijas uzņēmumu, kurš paskatās, kāda ir vidējā alga Latvijā, sarēķina izmaksas un ienāk šejienes tirgū. Un tad atklājas, ka neviens par piedāvāto algu nav gatavs strādāt. Tādēļ, ka vēl bija jāparedz “aplokšņu algas” procents un izrādās ir pamatīgs sadārdzinājums. Turklāt pa to laiku, kamēr investors ir cēlis rūpnīcu, valdība vēl maina arī uzņēmuma ienākuma nodokļa likmi. Rezultātā ir skaidrs, ka jums te nemaz nebija jānāk.

Tad ir tā saucamās apārstētās problēmas. Demogrāfija joprojām ir viena no svarīgākajām problēmām, bet pēdējā laikā tomēr redzam nelielu progresu. Vismaz ārvalstu investoru vidū nav tik daudz neapmierināto, jo viņi redz vismaz kaut kādas ieceres.

Mēs taujājām arī par labākajām piecām un sliktākajām piecām iniciatīvām no politikas veidotāju puses pēdējo piecu gadu laikā pēc ārvalstu investoru domām, un nodokļu reforma tiek minēta gan pie labākajām, gan sliktākajām iniciatīvām. Es gan piekritīšu tiem, kuri saka, ka nodokļu reformas sekas vēl nevar īsti paredzēt, jo tam vēl ir nedaudz par agru. Bet daudzi izsaka pozitīvu vērtējumu par to, ka kaut kas vismaz tiek darīts un tā ir uzsākta. Tas pats attiecas uz veselības aprūpi. Nevar teikt, ka iepriekšējā valdība ir izdarījusi labu darbu, lai problēmas atrisinātu. Bet nevar noliegt, ka šī valdība ir izdarījusi vairāk nekā visas iepriekšējās valdības kopā. Jā, mēs varam diskutēt, ka šis bija labi, tas slikti un to vajadzēja darīt citādāk, bet šoreiz vismaz ir par ko kritizēt. Iepriekšējās valdības varēja kritizēt tikai par nekā nedarīšanu.

Kas attiecas uz obligātā iepirkuma komponenti (OIK) enerģētikā, tad šoreiz uzsvars ir uz to, ka ir uzsākta šī jautājuma virzība. Liela daļa ir kritiska, kas tur būs un vai vispār būs tālāk, bet tā jau ir paredzēšana. Viena daļa tāpat kā nodokļu reformas gadījumā vienkārši netic, ka būs kaut kādas pozitīvas izmaiņas. Tas dalās aptuveni puse pret pusi.

Ar ēnu ekonomikas un korupcijas apkarošanu saistītās darbības ir novērtētas pie labākajiem lēmumiem. Bet arī te – tādēļ, ka tās ir uzsāktas, Kontroles dienests tiek reformēts, ēnu ekonomikas apkarošanas plāns ir izstrādāts utt.

Dalība starptautiskajās institūcijās, pievienošanās eirozonai un lielie infrastruktūras projekti ir viennozīmīgi pozitīvās lietas. Bet kopumā daudz vairāk komentāru bija sliktajā zonā.

Vai par korupciju nākamajā indeksa vērtējumā tomēr nav gaidāms labāks vērtējums, jo pēdējā laikā ir notikušas plašas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja aktivitātes?

Pētniecībā mēs vienmēr sākam ar koncepta definīciju. Man nav atbildes uz jautājumu, kādēļ tas vispār ir sācies? Es nevaru apgalvot, cik lielā mērā Rīgas domē ir bijusi korupcija, bet es pilnīgi noteikti zinu, ka par to runā sen. Ir dzirdēts gan par “misteru 20%”, gan daudzām citām lietām. Turklāt runā atklāti un publiski. Es neticu, ka par to nezina arī attiecīgo iestāžu gaiteņos. Tādēļ ir jautājums, kādēļ kaut kas tāds ir sācies tagad? Vai tas ir saistīts ar kaut kādu interešu pārdali, kaut ko citu, varbūt tas ir ar “Moneyval” saistīts spiediens? Es nezinu, man nav tādas informācijas. Kādēļ es par to vispār runāju? Jautājums par to, kā šī problēma tālāk risināsies, ir atkarīgs no tā, kādēļ tā vispār ir sākusies. Ja tas ir kaut kāds interešu pārdales jautājums, tad pēc būtības jau nekas īpaši nevar mainīties. Vienkārši vienam turpmāk piederēs kaut kas, kas iepriekš ir piederējis otram. Ja tas ir ārvalstu spiediens, tad jautājums ir par to, kas ir šīs institūcijas vai personības, kuras ir uzspiedušas, kāds ir viņu mērķis un cik šis mērķis ir labvēlīgs kopējai videi Latvijā. Tā mēs to varam šķetināt, bet es varu uzdot tikai jautājumus, nevis apgalvot vienu vai otru lietu.

Ļoti gribētos cerēt, ka visa šī lieta, kura medijos izskatās pēc korupcijas apkarošanas, tiešām padarīs vidi labāku.

Minējāt par ieteikumiem problēmu risinājumiem no ārvalstu investoru puses. Kādi tie ir?

Tiek runāts par reģionālās mobilitātes veicināšanu un mājokļu attīstību. Tā tiešām ir būtiska lieta, un daudzās attīstītās valstīs ir piemaksas, lai cilvēki varētu braukt un strādāt uz reģioniem, kur ir pieprasījums pēc darbaspēka, bet kur viņi paši nedzīvo. Piemēram, pirms vairākiem gadiem bija saruna ar Valmieras mēru, un valmierieši ļoti labi zina, cik cilvēku brauc uz darbu Valmierā un cik dzīvokļu pietrūkst, lai viņi varētu pārcelties. Valdība arī to zina. Un tad ir radies jautājums, kādēļ viņiem vēl dot naudu? Viņi jau tāpat brauc! Diemžēl tā problēma ir, ka viena daļa paliek mājās, jo viņi nenopelna tik daudz, lai atmaksātos braukāt. Ne jau velti daudz bagātākās valstīs, ar augstāku dzīves līmeni un lielākām algām, tomēr ir šīs mobilitātes dotācijas. Tā ir elementāra lieta – iedot reģionālajai mobilitātei naudu. Ja mēs varam dot naudu, lai deputāti braukātu starp Liepāju un Rīgu un vēl īrētu dzīvokļus Rīgas centrā, tad kādēļ iedzīvotājiem nevar piešķirt noteikta līmeņa transporta kompensāciju?

Ja runājam par darbaspēka pieejamību, tad Latvijā tiešām cilvēki, kuri var un grib atrast darbu – tiešām kopā: var un grib -, to arī izdara. Vienlaikus ir zināms resurss, kurš darba tirgū netiek integrēts. Piemēram, cilvēki ar īpašām vajadzībām, jaunās māmiņas un tamlīdzīgi. Senioriem ir ļoti grūti. Par katru no šīm grupām var uzrakstīt veselu pētījumu. Atšķirībā no daudzām citām valstīm, Latvijā šis resurss lielā mērā netiek izmantots. Nu, piemēram, Disnejlendā ir viena kafejnīca, kur strādā tikai cilvēki ar invaliditāti. Tur viss viņiem ir pielāgots un nav nekādu problēmu. Iespējams, parastā kafejnīcā viņi strādāt nevarētu, bet šādā veidā viņi ļoti labi ir integrēti darba tirgū. Ir tiešām ļoti labi starptautiski piemēri, kā darba tirgū tiek integrētas dažādas iedzīvotāju grupas. Ir investori, kuri uzskata, ka jāatver robežas gan kvalificētam, gan mazkvalificētam darbaspēkam.

Tāpat tiek uzsvērts, ka izglītības jomā ir novērojama segmentācija un nevienlīdzība, kas ir bīstama un slikta tik mazai valstij. Savukārt attiecībā uz ēnu ekonomiku investori vērš uzmanību, ka korupcija netiek pietiekami sodīta un Latvijā “būt godīgam nav izdevīgi”.

Kas attiecas uz publiskā sektora efektivitāti, investori uzver nepietiekami kvalificēta darbaspēka resursu valsts pārvaldē, kas tieši ietekmē efektivitāti. Investori iesaka daudz vairāk izmantot tehnoloģijas gan saziņā starp ministrijām, gan ar iedzīvotājiem kopumā. Tāpat tiek norādīts uz nevajadzīgu funkciju izbeigšanu un to koncentrēšanu.

Kā ir ar turpmākajiem investīciju plāniem?

Vairāk nekā puse saka, ka investēs. 35% aptaujāto saka, ka šajā gadā neinvestēs papildus līdzekļus, 10% saka, ka tas ir atkarīgs no apstākļiem.