„Clean R”: Jaunās iepakojuma pārstrādes normas būs izaicinājums un lielākās problēmas būs ar stiklu

0
SIA "Clean R" valdes loceklis Guntars Levics atbild uz žurnālistu jautājumiem par teritorijas sakopšanas darbiem nelegālajā atkritumu glabātuvē Slokas apkaimē.

Eiropa arvien noteiktāk iet uz aprites ekonomiku, kuras jēga slēpjas tajā, ka maksimāli daudz atkritumiem ir jāatgriežas ražošanā jau kā otrreizējiem resursiem, nevis jānogulst izgāztuvēs. Tādēļ Eiropas Komisija ir apstiprinājusi konkrētus mērķus, kurus dalībvalstīm nākotnē būs jāsasniedz. Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma “Clean R” valdes loceklis Guntars Levics intervijā aģentūrai LETA stāsta, ka kopējos sadzīves atkritumu pārstrādes normu Latvija var izpildīt, taču izaicinājums būs tieši iepakojumam noteiktās pārstrādes normas. Tāpat atkritumu apsaimniekotāji gaida, kad beidzot būs skaidrība par konkursu, kurā izvēlēsies uzņēmumu Rīgas atkritumu savākšanai.

Eiropas Komisija maija beigās apstiprināja jaunos tā saucamās aprites ekonomikas mērķrādītājus, kuri nosaka limitus, cik daudz no katrā valstī radītajiem sadzīves atkritumiem būs jānonāk otrreizējā pārstrādē. Līdz 2025.gadam tie ir 55%, līdz 2035.gadam – 65%. Kā šajā kontekstā izskatās Latvija? Vai mums būs viegli šos apjomus sasniegt?

Ja atceramies šī lēmuma tapšanas vēsturi, tad tagad apstiprinātie mērķi ir mazāk ambiciozi, nekā tika domāts iepriekš. Mērķi nav neizpildāmi. Pašlaik statistika liecina, ka Latvijā pārstrādē nonāk ap 30% sadzīves atkritumu. Tomēr liela daļa no bioloģisko atkritumu pārstrādes, iegūstot biogāzi, līdzšinējā statistikā netika uzrādīta. Tāpat Getliņos un citos lielākajos atkritumu poligonos būs iekārtas, kuras nodrošinās anaerobo kompostēšanu. Ja iepriekšējās tehnoloģijas ļāva no atkritumu kalna biogāzi iegūt 10-15 gadu laikā, tad anaerobā kompostēšana ļauj šo laiku samazināt līdz aptuveni diviem mēnešiem. Šādas iestrādnes ir un tam ir piešķirta arī Eiropas Savienības (ES) fondu nauda. Tādēļ nav vērts uztraukties, vai mēs 2025.gadā sasniegsim mērķus. Problēmas var rasties tikai tad, ja nobremzējas kāds no biomasas pārstrādes projektiem, jo tā veido aptuveni pusi no sadzīves atkritumiem.

Daudz detalizētāk ir noteiktas iepakojuma pārstrādes normas. Ja papīra un koka iepakojuma pārstrādē mēs jau pārsniedzam jaunos mērķus, tad ar stikla un plastmasas iepakojuma pārstrādi ir sliktāk. Kā vērtējat Latvijas iespējas prasītajā apmērā pārstrādāt iepakojumu?

Tagadējās normas mēs pildām “līdz ar nagiem”. Jaunās sasniegt būs izaicinājums, un lielākā problēma pat nav plastmasa, bet stikls. Pie atsevišķas stikla vākšanas strādājam gan mēs, gan konkurenti, bet ir jūtams iedzīvotāju kūtrums stikla iepakojumu šķirošanā. Ja papīra un kartona, kā arī polimēru savākšanā ir arī ekonomiskā interese, tad stikls kā otrreizējā izejviela ir arī salīdzinoši mazvērtīgs.

Tomēr vai visā var vainot iedzīvotājus? Piemēram, pie manas daudzdzīvokļu ēkas, kuru apkalpo tieši jūsu uzņēmums, atsevišķs konteiners stiklam pirmo reizi parādījās tikai šogad.

Mēs tieši šā gada sākumā Rīgā sākām kampaņu, izvietojot konteinerus stiklam. Tā saucamajā Lielrīgas reģionā rodas vairāk nekā puse Latvijas sadzīves atkritumu. Ja problēmas netiks risinātas Rīgā, tad arī Latvija savas problēmas neatrisinās. Taču Rīgā situācija ar atkritumu apsaimniekošanu ir pakārta gaisā. Mēs galvaspilsētā konkurējam ar vēl trīs operatoriem. Tajā pašā laikā Rīgas dome jau pirms diviem gadiem paziņoja, ka būs publiskās un privātās partnerības iepirkums par atkritumu savākšanu pilsētā. Tādēļ ikvienam operatoram pašlaik ir jautājums, vai investēt. Šķiroto atkritumu savākšana prasa lielas investīcijas, bet mēs labi apzināmies, ka, piemēram, pēc pusgada vai gada varam palikt bez līguma Rīgā. Ir ļoti svarīgi, lai Rīga pārskatāmā nākotnē šo iepirkumu noved līdz beigām. Gribētos, lai virzība ir ātrāka.

Jums ir ziņas, kas pašlaik notiek ar šo Rīgas ieceri nodot pilsētas atkritumu savākšanu vienam uzņēmumam uz 20 gadiem?

Tikai tik daudz, cik ir izskanējis publiski. Privātā un publiskā partnerība ir sarežģīts process ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Protams, ka tas prasa laiku. Rīgā jau ir pagājuši divi gadi, un jācer, ka nākamā gada laikā sāksies aktīvāka virzība. Neskaidrība ir galvenais faktors, kurš pašlaik Rīgā bremzē visu attīstību.

Vīzija jau ir ļoti skaista – Rīgā atradīsies padsmit atkritumu savākšanas laukumi, būs jauni konteineri. Mēs beidzot varētu investēt jaunākās atkritumu savākšanas mašīnās un nomainīt autoparku. Viena mašīna maksā 120 000-150 000 eiro. Ja mēs šodien tādu nopērkam un pēc gada mums ir jāatstāj Rīga, tad par 90% no iegādes cenas mums to neizdosies pārdot. Tādēļ neskaidrība visus atkritumu operatorus ir padarījusi ļoti uzmanīgus investīciju jautājumā.

Jau minējāt, ka Rīga ir puse Latvijas. Kas notiks ar tiem operatoriem, kuri šajā megakonkursā nevinnēs? Kā tas ietekmēs industriju kopumā?

Tie strādās citos novados un pilsētās. Protams, ka šis konkurss ir liels un interesants kumoss visiem operatoriem. Turklāt pieļauju, ka ne tikai Latvijā, bet arī lielajiem ārvalstu spēlētājiem. Vai 20 gadi ir daudz vai maz? No vienas puses, tas ir daudz, no otras – maz. Lai ieviestu nopietnas izmaiņas, ar pieciem gadiem ir par maz. Vai to var izdarīt septiņos gados, kas ir maksimālais Publisko iepirkumu likumā noteiktais termiņš? Varbūt.

Tomēr vai veselīgas konkurences uzturēšanai nebūtu labāk pilsētā atstāt vairākus operatorus, piemēram, sadalot pilsētu zonās un izsolot apsaimniekošanu tajās?

Tas ir politisks lēmums. Taču tas nemaina jautājumu par konkurenci, jo tu stabili darbojies sev atvēlētajā teritorijā. Piemēram, Liepājas reģions ir sadalīts divās zonās – mēs strādājam vienā pusē, “Eko Kurzeme” otrā pusē, un mūsu ceļi nekrustojas. Ir pat grūti pateikt, kurš modelis ir labāks. Nav pareizi un nepareizi, ir viena pieeja un otra pieeja. Vienā brīdī vienkārši ir jāizšķiras, ko darīt.

Ko jūs darīsiet, ja neuzvarēsiet? Slēgsiet Rīgas biroju un pārvāksieties uz Jūrmalu vai Liepāju?

Sadzīves atkritumu savākšana nav vienīgā lieta ar ko mēs nodarbojamies. Mēs nodarbojamies arī ar atkritumu šķirošanu un ejam pārstrādes virzienā. Šogad sāksim realizēt projektu par plastmasas pārstrādes rūpniecības būvniecību. Darbojamies arī telpu un teritoriju uzkopšanā. Esam viens no tirgus līderiem arī būvgružu savākšanā. Tādēļ nav tā, ka mūsu bizness apstātos. Taču, protams, ka negribētos zaudēt!

Ja atgriežamies pie Eiropas Komisijas noteiktajiem mērķiem iepakojuma pārstrādē, tad ir noteikti ļoti konkrēti pārstrādes apmēri stiklam, plastmasai, alumīnijam utt. Tāpat nākotnē būs jānodrošina šķirošanas iespējas bioloģiskajiem atkritumiem, tekstilam. Ar kuru no šiem veidiem Latvijai varētu būt lielākās problēmas? Ar jau pieminēto stiklu?

Viennozīmīgi ar stiklu. Turklāt te mēs nerunājam par tā saucamo depozīta iepakojumu, bet gan par dažāda veida burciņām, stiprā alkohola pudelēm utt. Stikls ir relatīvi viegli šķirojams, vajag tikai gribēšanu. Taču kā motivēt Pļavnieku deviņstāvu mājas iedzīvotāju mest majonēzes burciņu nevis savā atkritumu šahtā, bet nest uz šķirošanas konteineru? Tas ir galvenais jautājums, kurš arī mums uzņēmuma iekšienē rada lielākās pārdomas. Ņemot vērā, cik maza ietekme atkritumu apsaimniekošanai ir uz katra iedzīvotāja maciņu, arī ekonomiski motivēt ir ļoti grūti.

Tāpat puse no sadzīves atkritumiem pašlaik ir bioloģiskas izcelsmes. Lielrīgas reģionā gadā tiek savākti 300 000 tonnu atkritumu. Puse no tā ir bioloģiskie atkritumi. Ir pat grūti iedomāties, kas tas ir par kalnu. Ko darīt ar visu šo masu, kad no tās būs iegūts metāns, no kura tālāk iegūst siltumu un elektrību? 70% jeb aptuveni 110 000 tonnu vēl paliks. Lai ko daži speciālisti stāstītu, nekur pasaulē no atkritumiem centralizēti iegūto kompostu nevar izmantot lauksaimniecībā augu audzēšanā. Primāri tas tiek izmantots atkritumu poligonos slāņu nosegšanai. Taču, cik slāņu tad vajag? Tas ir ierobežots daudzums. Var šo masu izmantot ceļmalās apzaļumošanai. Taču arī tur tik daudz tonnu nemaz nevajag. Šī masa nav bīstama, bet to nevar izmantot arī pārtikas vai lopbarības audzēšanai. Gandrīz vai jāpērk karjers, kuru ar šo masu pamazām aizbērt. Tādēļ ir liels izaicinājums atrast veidu, kā šo kompostu izmantot, jo mums Latvijā problēmu ar melnzemi nav, līdz ar to par to nav arī lielas intereses.

Ja turpinām par stiklu, tad Latvijā darbojas gan dzērienu, gan dažādu konservu ražotāji, kuri savu produkciju pilda pudelēs un burciņās. Taču savākto stikla iepakojumu mēs nevis izmazgājam un lietojam atkārtoti, bet gan sasmalcinām un izmantojam, piemēram, būvniecībā. Atzīsiet, ka neizklausās ļoti saprātīgi ne no vides, ne ekonomiskā viedokļa.

Jā, taču, piemēram, standarta alus pudeles, kuras var nodot, līdz mums kā atkritumu operatoram nemaz nenonāk. Cik esmu runājis, tad tāpat ir citiem operatoriem. Šajā segmentā depozīta sistēma strādā. Kas attiecas uz pārējām pudelēm, tad katrs ražotājs izdomā savu knifiņu, un dizains ļoti atšķiras. Tas ir pārdošanas knifs, jo katram ir sava forma, savas īpatnības. Valsts uzdevums šajā brīdī būtu mēģināt unificēt iepakojumu, jo tikai tad to var sākt vākt atpakaļ.

Tiesa nu jau arvien mazāk stikls tiek samalts un nodots būvniekiem, bet nonāk šķirošanas rūpnīcās. Viena ir Igaunijā, trīs ir Lietuvā. Tas arvien vairāk attīstās. Latvijā mēs savukārt specializējamies polimēru pārstrādē.

Vēl viens nosacījums Eiropas Komisijas lēmumā ir, ka pēc zināma laika atkritumu poligonos nedrīkstēs noglabāt vairāk par 10% no savāktajiem sadzīves atkritumiem. Cik tas ir reāli? Vai tādā gadījumā Latvijā maz būs vajadzīgi tik atkritumu poligonu, cik ir pašlaik?

Mums Latvijā ir desmit reģionālie atkritumu apsaimniekošanas centri. Sākotnēji tie radās kā atkritumu poligoni, bet nu jau tiem klāt ir šķirošanas funkcijas. Es domāju, ka šie desmit centri arī paliks un mūsu, mūsu bērnu un visdrīzāk arī mazbērnu mūžā nebūs jārunā par to, ka Latvijā ir jāveido jauni atkritumu poligoni. Poligoni ir paredzēti ar pietiekami lielu ietilpību, bet noglabājamo atkritumu apjoms samazinās. Tādēļ brīva kapacitāte saglabāsies vēl ļoti ilgi. Tas ir labi, jo nebūs kašķu par to, kur veidot jaunu izgāztuvi.

Vienīgais jautājums ir par Getliņiem, jo šis poligons jau vēsturiski ir diezgan pilns. Taču paši Getliņi jau pašlaik sāk pārrakt veco atkritumu kalnu, kuru pildīja no 1973. līdz 1990.gadam, lai, to pāršķirojot, atbrīvotos vieta.

Vai problēma ir 10%? Jau šodien Eiropā ir valstis, kur atkritumu poligonos tiek noglabāts mazāk – Vācija, Nīderlande. Viņi to sasniedz gan ar šķirošanu, gan atkritumu dedzināšanu. Bez tās tomēr arī neiztikt. Piemēram, Latvijā to dara “Cemex”, jo cementa rūpnīcas ir piemērotas speciāli sagatavotu atkritumu frakciju dedzināšanai. Visu sadedzināt gan tur nevar, tādēļ būs jādomā, kā rīkoties. Bez dedzināšanas nevarēs, tādēļ jautājums ir tikai, kur to darīt.

Jau pieminējāt, ka gribat būvēt plastmasas pārstrādes rūpnīcu. Pastāstiet par šo projektu sīkāk!

Mēs esam saņēmuši Eiropas līdzfinansējumu plastmasu pārstrādes rūpnīcas būvniecībai. Tie ir gandrīz visi plastmasas atkritumi, izņemot PET. Mēs runājam par plēvēm, HDPE iepakojumu, kurā visbiežāk ir pildīti šampūni un līdzīgas lietas, par polipropilēnu, kuru daudz izmanto jogurtu trauciņos un līdzīgos iepakojumos. Mūsu plāns ir divu gadu laikā rūpnīcu uzcelt un sākt pārstrādāt atkritumus granulās, kuras savukārt ražotāji tālāk var izmantot citu produktu gatavošanā.

Kādas ir plānotās investīcijas?

3,6 miljoni eiro. No tā 35% veido Eiropas līdzfinansējums.

Kāda būs pārstrādes jauda?

Ap 10 000 tonnu plastmasas atkritumu gadā.

Arī “Eko Baltia vide” ir paziņojusi par papildu pārstrādes jaudu veidošanu. Vai tirgū maz vēl ir vieta šāda profila rūpnīcām?

Plastmasa – vienalga, vai tā ir PET, plēve vai cits veids – nav reģionāls produkts. Atkritumi ceļo pa visu pasauli, tādēļ mēs nerunājam tikai par Latvijā radīto atkritumu pārstrādi. Piemēram, rūpnīcā “PET Baltija” no pārstrādātā 90% ir importēti materiāli.

Arī mēs primāri koncentrējamies uz vietējo materiālu, bet pilnībā ar to sevi nodrošināt nevarēsim, tādēļ izejvielas arī pirksim.

Kuri būs jūsu galvenie konkurenti?

Ir trīs spēcīgi spēlētāji Lietuvā, viens lielāks spēlētājs ir arī Latvijā. Igaunijā ir izveidojies jauns uzņēmums. Kopumā jau Eiropa ir pilna ar pārstrādes rūpnīcām, bet Baltijā reģionāli šīs jaudas ir iztrūkušas.

Vai ietekme ir arī Ķīnas lēmumam vairs nepieņemt atkritumus no pārējās pasaules, jo Eiropā tad paliek vairāk atkritumu?

Jā un nē. Mēs lēmumu par investīcijām atkritumu pārstrādē pieņēmām, vēl pirms Ķīna slēdza savu tirgu. Taču Ķīnas lēmums motivēja mūs ar šī projekta īstenošanu virzīties uz priekšu ātrāk. Protams, ka Eiropā līdz ar to ir materiālu pārprodukcija. Un kādēļ gan to neizmantot?

Ir vēl kādi atkritumu pārstrādes segmenti, kurus Latvijā varētu attīstīt?

Varētu kaut ko darīt stikla virzienā. Igaunijā pašlaik ir viena no mums tuvākajām stikla pārstrādes iekārtām, bet domāju, ka arī Latvijā kāds no nozares spēlētājiem varētu iet stikla virzienā. Tāda rūpnīca būtu vajadzīga arī Latvijā.

Es nedomāju, ka Latvijā ir vērts kaut ko darīt ar papīra pārstrādi, jo Klaipēdas rūpnīca var pārstrādāt visu Baltijas un droši vien vēl pusi Polijas materiāla. Līdz ar to veidot vēl vienu pārstrādes uzņēmumu nav ekonomiskā seguma.

Tuvojoties stingrāko ES normu termiņiem, aktuālākas noteikti kļūs arī nišas ražotnes, kuras pašlaik vēl īsti neatmaksājas. Piemēram, Vācijā un Nīderlandē strādā ar dažādiem polimēru materiālu sakausējumiem. Arī Latvijā ir bijuši eksperimenti ar jumta dakstiņu ražošanu no polimēriem, taču tas izrādījās dārgāk nekā māla dakstiņu ražošana. Taču, ja finansiāli tiks stimulēta polimēru pārstrāde, tad kritīsies arī šādu izstrādājumu gala cena. Piemēram, daudzi ir redzējuši, ka ārzemēs pludmalēs celiņi tiek veidoti nevis no koka, bet plastmasas dēļiem. Koka dēlītis maksā lētāk. Taču, ja izejmateriāls ir atkritumi un par to pārstrādi vēl piemaksā, tad jau veidojas cits biznesa modelis. Tas ir virziens, uz kuru būs jāiet, lai nonāktu pie maksimāli pārstrādāta atkritumu apmēra.

Eiropas Parlamentā tika runāts arī par to, ka jāstiprina ražotāju atbildības sistēmu kritēriji. Vai ir skaidrs, kādas izmaiņas varētu būt šajā jomā?

Pagaidām tas vēl ir ļoti izplūdis temats, un ne mums, ne kādam citam nav skaidrs, kurā virzienā varētu notikt izmaiņas. Skaidrs ir tikai tas, ka noteikti vajag stingrākas prasības, lai izvairītos no tādiem stāstiem, par kādiem pērn kļuva “Riepu bloki”, “Nordic Recycling” un “Latvijas zaļais elektrons”. Šajos gadījumos mēs ļoti skaidri redzējām, ka izplūdusi kontrole noved pie tā, ka tiek “sazīmēti” papīri, kuri nav reāli. Piemēram, mums vienas tonnas stikla savākšana izmaksā 40-50 eiro. Savukārt pārdot šādu stiklu var par aptuveni pieciem eiro tonnā. Starpība būtu jāsedz ražotāju atbildības sistēmai. Taču, ja papīri ir “sazīmēti” un tiek solītas mākslīgi zemas cenas, tad tas viss beidzas ar to, ar ko beidzas.

Šī visa sistēma ir atbilstoši jākontrolē. Ir jādomā, kā motivēt dalīto atkritumu savākšanas laukumu darbību, kura ir jāfinansē ražotāju atbildības sistēmām. Mēs no savas puses varam teikt, ka šādu laukumu izveidošana un uzturēšana maksā naudu, un, piemēram, Rīgā, kur tā nav obligāta prasība, tā ir bijusi tikai mūsu brīvā griba un iniciatīva, lai pierādītu, ka to var izdarīt. Taču no biznesa viedokļa tās ir tikai papildu izmaksas. Tieši tam arī ir domātas atbildības sistēmas.

Par karstu diskusiju objektu ir kļuvusi obligātā dzērienu iepakojumu depozīta sistēma. Kā saprotu, jūs esat pret. Kādēļ?

Pret – tas būtu ļoti skarbi teikts. Iepakojumu depozīta sistēma jau pati par sevi nav nekas slikts. Patiesībā tā ir ļoti laba sistēma, taču ļoti dārga. Tādēļ jautājums ir par to, vai ir vērts par to nelielo atkritumu procentu, kuru ar šīs sistēmas palīdzību savāks atpakaļ, maksāt tik dārgi. Pašlaik tiek minēti 30 miljoni eiro sākotnējās investīcijās un vēl laikam 15 miljoni eiro ikgadējai uzturēšanai. Taču dzērienu stikla, metāla un plastmasas iepakojums veido vien aptuveni 2% no kopējās atkritumu masas. Turklāt vislielāko daļu sava svara dēļ šajos 2% veido stikla pudeles. Depozīta sistēma attieksies tikai uz stikla alus un vēl dažām standarta pudelēm. Kā jau es minēju, tad alus pudeles stikla savākšanas konteineros nenonāk arī šodien. Tieciet man, alus pudeļu tur nav, jo tās tiek izlasītas un nodotas.

Nesen mēs par šo jautājumu runājām arī ar vienu Igaunijas kolēģi. Viņiem ir depozīta sistēma, mums nav. Uz jautājumu, cik viņu savāktajos atkritumos veido stikls, viņš atbildēja, ka 5-6%. Arī Getliņos tie ir 5-6%. Tad rodas jautājums, kas ir mērķis? Vai mērķis ir visur uzlikt automātus un sabiedrībai parādīt, ka mēs vācam PET pudeles? Jeb mērķis ir sasniegt augstākus atkritumu pārstrādes apjomus? Depozīta sistēma sasniegt augstākus pārstrādes apjomus nepalīdzēs. Mēs vēl neesam tajā stadijā, kad pietrūkst tā pusprocenta. Mums līdz Eiropas noteikto mērķu sasniegšanai pietrūkst daudzi desmiti procentu, un tos nevar savākt ar depozīta sistēmas palīdzību.

To var atrisināt tikai ar šķirošanu, bioloģisko atkritumu pārstrādi. Šajā kontekstā, piemēram, ir ļoti apsveicami, ka Eiropas institūcijas nākamajos gados šķirojamo atkritumu klāstā ir ielikuši arī tekstilu. Mums kā atkritumu šķirošanas iekārtu operatoram tekstils rada pamatīgas galvassāpes. Tekstila izstrādājumi vienmēr kaut kam aptinas, un ir jāaptur visa iekārta. Labāk, lai tekstila nešķirotajos atkritumos vispār nebūtu.

Cik labi vai slikti atkritumus pašlaik šķiro iedzīvotāji?

Situācija atšķiras gan atkarībā no reģiona, gan citiem faktoriem. Jo lielāka pilsēta, jo ar šķirošanu ir sliktāk. Lielākās problēmas ir tieši pie daudzdzīvokļu namiem, jo tur nav individuālās atbildības, un tās vietā bieži vien izpaužas kolektīvā bezatbildība.

Konkrēti mēs pašlaik vairāk motivējam šķirot stiklu, kā arī pārejam uz trīs konteineru sistēmu, kad atsevišķi ir jāizmet nešķiroti sadzīves atkritumi, stikls un iepakojums. Tur, kur tas ir iespējams, mēs izvietojam vienu konteineru papīram un plastmasai, jo beigās tas tāpat nonāk vienā šķirošanas centrā. Arī iedzīvotājiem tas ir daudz vienkāršāk. Šķirošanai ir jābūt vienkāršai, nevis sarežģītai. Tādēļ mēs ejam uz to, ka ikviens iepakojums – plastmasas, papīra vai metāla – ir metams vienā konteinerā un mēs paši tos tālāk sašķirosim. Savukārt iedzīvotājiem stāstīt, ka šo plastmasu vajag šķirot, jo to var pārstrādāt, bet šo nē, jo to pārstrādāt nevar, ir diezgan bezcerīgi, tas ir pārāk liels informācijas apjoms.

Nu, piemēram, caurspīdīgās plastmasas pudeles pārstrādā. Plastmasas pudeles, kurās tiek pildīts piens un kefīrs, nē. Tāpat nav pārstrādājamas krāsainās plastmasas pudeles, kurās pilda enerģijas dzērienus. To visu stāstīt iedzīvotājiem… Nu kurš to atcerēsies?

Cik efektīvas ir jūsu šķirošanas līnijas? Piemēram, cik no tonnas sadzīves atkritumu tiek atšķirots tālākai pārstrādei?

Tas ir atkarīgs no materiāla. Ir materiāli, no kuriem mēs pārstrādei atdodam 95%. Pamatā gan tie ir materiāli, kuri nāk no uzņēmumiem – ražotājiem, noliktavām, veikaliem. Tajos rodas diezgan nozīmīgs atkritumu apjoms. Piemēram, pudeles. Mēs tās veikala plauktos redzam atsevišķi, bet pamatā tās tiek piegādātas ievalcētas plastmasā pa sešām, tas viss vēl ir kastēs, un kastes atrodas uz paletes, sasietas ar lentēm. Tas viss ir iepakojums, un tas ir jāpārstrādā.

Ar iedzīvotāju atkritumiem ir grūtāk. No tiem pārstrādē labākajā gadījumā nonāk puse. Taču tas ir arī tādēļ, ka daudziem materiāliem nav pārstrādes iespēju, nevis tādēļ, ka mēs tos nevarētu atšķirot. Tas, ka Eiropā ir divas rūpnīcas, kuras specializējas specifisku materiālu pārstrādē, nenozīmē, ka mēs spējam ar šādiem materiāliem savākt pilnu kravas mašīnu un aizsūtīt tos pārstrādāt.

Ir arī vairāki veidi, kā savākt bioloģiskos atkritumus. Viens veids ir uzlikt atsevišķu savākšanas konteineru. Otrs veids ir vākt kopā ar sadzīves atkritumiem, bet iedzīvotājiem nodrošināt īpašas krāsas maisus, kuros likt bioloģiskos atkritumus. Savukārt šķirošanas līnijās ar optisko skeneru palīdzību šie maisi tiek nodalīti. Tādējādi nevajag atsevišķu konteineru, un tas ietaupa vietu, kas ir liela problēma Rīgā. Tāpat nav nepieciešamas atsevišķas savākšanas mašīnas. Šī centralizācija samazina izmaksas. Šāds modelis sekmīgi strādā vairākās Skandināvijas pilsētās. Mēs arī gribam ar to paeksperimentēt, lai maksimāli nesāpīgi varētu ieviest atsevišķu bioloģisko atkritumu savākšanu pilsētās ar lielu iedzīvotāju blīvumu.

Vai problēmu ar nepārstrādājamiem atkritumiem nevajag risināt no otra gala? Proti, vai nevajag noteikt pienākumu ražotājiem savus produktus pildīt tikai viegli pārstrādājumu materiālu iepakojumos, nevis pēc iespējas krāsainākās un atšķirīgākās pudelēs?

Jā, un tāds ir arī aprites ekonomikas mērķis. Tagad tiešām ir runa par to, ka videi nedraudzīgs un nepārstrādājams iepakojums ir jāapliek ar augstākiem nodokļiem.

Nu, piemēram, bērnu autiņbiksītes. Pašas autiņbiksītes to kompozītmateriālu struktūras dēļ vispār nav pārstrādājamas. Tad šie autiņi vēl ir plēves iepakojumos, kuri vēl ir kartona kastēs. Priekš kam? Varbūt to visu vienkārši var ielikt kartona kastēs, kuras var viegli pārstrādāt? Ir virkne preču, kuras var vairāk pakot papīra vai kartona iepakojumos, nevis plastmasā. To visu var stimulēt ar nodokļu likumdošanu. Pirmais solis jau ir plastmasas maisiņi, kurus veikalos vairs nedrīkst dot par brīvu. Šie maisiņi rada milzīgu atkritumu masu.

Vienlaikus ir jāņem vērā, ka pretī ne jau Latvijas, bet Eiropas līmenī ir ļoti spēcīgs ražotāju lobijs, kuri iepakojumu izmanto, lai sekmētu savu preču pārdošanu. Pamazām jau mēs virzāmies pareizajā virzienā, bet tas nav tik ātri. Turklāt tas īpaši nav atkarīgs no mums Latvijā.

Pagājušajā gadā ugunsgrēks Jūrmalā aktualizēja arī jautājumu par nelegālajām atkritumu izgāztuvēm. Cik liela ir šī problēma?

Latvijā tā tomēr ir mazāka problēma nekā citur. Taču, jā, tādas ir.

Turklāt, ja naudas plūsmas Valsts ieņēmumu dienests var kontrolēt caur bankām, tad atkritumu plūsmas Valsts vides dienests var kontrolēt tikai pārbaudēs. Taču mums ir vienotais Eiropas tirgus un īstas robežkontroles nav. Tādēļ riski ir, bet vai tā ir akūta problēma? Būtu jāpanāk, lai Valsts vides dienests šādos gadījumos vainīgo spēj atrast un sodīt, nevis vienkārši pakratīt ar pirkstu. Tad šie pelēkie darboņi arī baidītos.

Cik efektīva vispār pašlaik ir sodu sistēma?

Lielākā problēma ir kontrolējošo institūciju kapacitātes trūkumā. Savukārt valstiskā līmeņa problēma ir dažādo institūciju nespēja jeb drīzāk nevēlēšanās sadarboties.

Valsts vides dienestam ir tik inspektoru, cik ir. Tajā pašā laikā jau sen darbojas būvgružu kontroles sistēma, kad visas būvgružu kravas ir jādeklarē. Ja uz ceļa aptur mašīnu ar nedeklarētu būvgružu kravu, sods ir gana bargs – mašīnu var atņemt. Taču neviena mašīna jau nav atņemta, un es pieļauju, ka neviens nav pat apturēts. Pirms dažiem gadiem tika runāts, ka to varētu darīt Valsts policija, kura tāpat uzrauga satiksmes noteikumu ievērošanu uz ceļiem, vai Autotransporta direkcija, kura uz ceļiem pārbauda kravas automašīnu svaru. Tikko sākās šīs runas, ka to varētu darīt kāda cita struktūra, sākās atgaiņāšanās un atrunāšanās, kādēļ to nevar. Nu laikam tā ir mūsu valsts pārvaldes kultūra. Taču, ja to visu darītu centralizēti un policisti skatītos ne tikai uz braukšanas ātruma ievērošanu, bet arī uz visām citām lietām, tad būtu pavisam cits efekts. Visu nogrūst tikai uz vienu iestādi, kuras budžets ir tāds, kāds ir, nav īpaši korekti.

Kāda ir konkurence Latvijas atkritumu tirgū?

Tā ir starp lielu un ļoti lielu. Taču Latvija ir maza, tādēļ nevar sagaidīt, ka te būs 20 uzņēmumu. Pašlaik visos lielākajos iepirkumos par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu startē trīs četri uzņēmumi. Taču, piemēram, būvgružu apsaimniekošanā konkurence ir ļoti asa, daudz ir mazo spēlētāju. Kopumā tirgus ir stabilizējies vairāk vai mazāk ilgtspējīgā līmenī.

Jūrmalā no šā gada ieviesāt atkritumu svēršanas sistēmu, maksu aprēķinot proporcionāli atkritumu svaram. Kādi ir pirmie secinājumi par šīs sistēmas darbu?

Ilgtermiņa secinājumiem vēl ir par agru, jo šī sistēma strādā vien dažus mēnešus. Pirmie rezultāti rāda, ka tiem, kuri atkritumus šķiro, tiešām rezultātā maksa ir mazāka. Tas, protams, iedzīvotājus motivē šķirot. Lielais mīnuss savukārt ir saistīts ar to, ka ir diezgan liela iedzīvotāju daļa, kura sistēmu izmanto ļaunprātīgi. Pirmkārt, ir palielinājies pie dalīto atkritumu punktiem vienkārši izgāzto atkritumu apjoms. Mums ar to visu ir jātiek galā, un ir dažas vietas, kur situācija ir vienkārši katastrofāla. Otrkārt, ir aizdomas, ka daudzi privātmāju īpašnieki savus atkritumus izmet pie daudzdzīvokļu ēkām, jo tur konteineri ir kļuvuši smagāki.

Līdz ar to atkritumu daudzums kā tāds nav mainījies, bet ir mainījušās proporcijas, kurš maksā vairāk, kurš mazāk. Tomēr, lai pilnvērtīgi novērtētu sistēmu, būs vajadzīgs gads. Tādēļ tagad var teikt, ka sistēma noteikti motivē šķirot, noteikti tā ir taisnīgāka, bet jautājums ir, vai tā ir ieguldīto līdzekļu vērta. Tādēļ tas būs katras pašvaldības politiskais lēmums, vai uz šādu sistēmu iet vai nē. Es ieteiktu, pirms lemt, pagaidīt, lai vismaz Jūrmalā šī sistēma strādā pilnu gadu un var jau runāt par izsvērtākiem secinājumiem. It īpaši tādēļ, ka Jūrmala ir arī kūrortpilsēta un rādītāji vasaras laikā var būtiski atšķirties.

Kuras pašvaldības Latvijā jūs pašlaik dēvētu par progresīvākajām atkritumu saimniecības apsaimniekošanas jomā?

Ja mēs aizmirstam par Rīgu, kas ir pilnīgi cits stāsts, tad lielākās pašvaldības par šiem jautājumiem domā vairāk, jo tām ir arī lielāka kapacitāte. Taču, jo mazāka pašvaldība – ar atsevišķiem izņēmumiem -, jo lielāka bēdu ieleja. Es jau arī saprotu, ka pašvaldībā ar 3000-4000 iedzīvotāju nevar būt vides speciālists, kurš 20% sava laika velta tieši atkritumu tēmai. Taču šādā gadījumā pašvaldībām vajag apvienoties. Labais piemērs ir Liepājas reģions, kur visas, izņemot divas pašvaldības, ir apvienojušās. Domāju, ka ieguvēji ir visi, jo mazās pašvaldības iegūst labākus tarifus, lielās – sakārtotāku infrastruktūru apkārtnē. Diemžēl ir arī otra galējība. Lielajā Daugavpils novadā iepirkumus izsludina katrs pagasts. Piedodiet, bet vidēja izmēra lielveikals Rīgā rada vairāk atkritumu nekā šāds pagasts, un tad nav brīnums, kādēļ iepirkumos neviens īsti nepiedalās. Tas tomēr ir apjoma bizness.

“Clean R” pagājušā gada finanšu rezultāti bija diezgan līdzīgi 2016.gada rezultātiem. Kādi ir plāni šogad?

Pērn mums tiešām nebija nekādu lielu izmaiņu un mēs turpinājām uzņemto kursu. SIA “Clean R” sāka pakalpojumu sniegšanu Jūrmalā un Ikšķilē. Pārējie biznesi turpināja organisku izaugsmi. Citā uzņēmumā savukārt nodalījām atkritumu šķirošanas rūpnīcu Getliņos.

Es jau minēju mūsu plastmasas rūpnīcas projektu. Melnais sagatavošanas darbs tika veikts 2017.gadā, bet šogad sāksies šī projekta īstenošana.

Kopumā mēs šogad plānojam investēt 3-4 miljonus eiro. Liela daļa no tā ir saistīta ar esošo pamatlīdzekļu uzturēšanu un nomaiņu. Jau 2017.gadā sākām autoparka atjaunošanu un nopirkām 17 jaunas atkritumu savākšanas mašīnas.

Tādēļ nākotnē katru gadu mēs sagaidām 10-15% organisku izaugsmi. Tikko uzvarējām konkursos Ķekavas un Carnikavas novadā. Taču to vairāk redzēs 2019.gada finanšu rezultātos, jo šogad tur sāksim strādāt rudenī.

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here