Jaunā labklājības ministre: Jāskatās, ko varēsim atļauties

Kāpēc izlēmāt doties politikā un kāpēc jūsu izvēle bija tieši partija “KPV LV”?

Es ilgu laiku esmu strādājusi privātuzņēmumā, esmu dzīvojusi laukos. Iespējams, pilsētās to tik skaudri nevar izjust, bet laukos ļoti labi ir redzama nabadzība, tas, ka cilvēki nevar nopirkt zāles, nav pat sabiedriskā transporta, ar kuru aizbraukt kaut kur. Ģimenēm ar bērniem nav arī īstas iespējas bērnus aizvest uz mūzikas vai mākslas skolu. Tas viss ir krājies, un es sapratu, ka laikam kaut kas ir jādara. Jo kurš tad, ja ne es? Man ir arī jau pieauguši bērni – jaunākajai meitai janvārī palika 18 gadu. Tādēļ es nolēmu, ka varu kaut ko savā dzīvē mainīt un kaut ko darīt valsts labā, iet un palīdzēt cilvēkiem.

Kādēļ tieši “KPV LV”? Artusa Kaimiņa partija bija tā, kurā es saskatīju jauno politiku, ar kuru mēs kaut ko varētu mainīt šajā valstī. Galu galā 28 gadu laikā mēs esam novesti tik tālu, ka cilvēki izbrauc, un esam uz robežas, ka izmirsim. Es sapratu, ka mani mērķi sakrīt ar viņu mērķiem un ideāliem. Tajā brīdī es arī izvēlējos Kaimiņa partiju kā savu partiju un esmu tajā jau no pirmās dibināšanas dienas. Kad nāca pašvaldību vēlēšanas, tad domāju, ka kaut ko varu līdzēt arī savam novadam, un no “KPV LV” partijas tiku ievēlēta Saldus novada domē. Pusotrs gads, ko es tur darbojos, bija nenovērtējama pieredze. Šajā laikā sapratu, kā strādā valsts pārvalde, ko mēs varam un ko nevaram izdarīt. Pašvaldībā tomēr kopā ir gan finanses, gan sociālās lietas, un ir jāpārzina viss šis laukums. Tādēļ zināma pieredze tika apgūta un, kad tuvojās Saeimas vēlēšanas, es domāju, ka varu palīdzēt savai pašvaldībai jau no Saeimas. Ir ļoti daudzi jautājumi, kur pašvaldības sagaida risinājumu no valsts, lai uzlabotu gan cilvēku dzīvi, gan infrastruktūru, gan visu pārējo. Tāds ir mans gājiens līdz šai vietai.

Partijā “KPV LV” patlaban redzami konflikti. Kādu nākotni jūs redzat partijai?

Es ļoti ceru, ka lielos vilcienos nekas nemainīsies. Protams, vienmēr ir iespējams, ka kāds biedrs aiziet, bet tad atkal citi nāk klāt. Šobrīd ir viedokļu apmaiņa – katrs brīvi var paust savu viedokli un viņš tiek uzklausīts. Arī sastrīdamies, bet tā nonākam pie patiesības. Taču tā, lai es teiktu, ka mūsu partijai jūtu apdraudējumu… Pilnīgi noteikti nē! Mums bija arī frakcijas sēde, kurā runājām par tiem pieciem cilvēkiem, kuri nebija balsojuši par valdības izveidošanu. Viņi visi apliecināja gatavību strādāt ar mums vienotā komandā. Mums galvenie ir darbi un spēja parādīt, ka galvenos uzstādījumus, kuri ir mūsu programmā, mēs īstenojam, jo tas ir tas, ko vēlētājs no mums sagaida.

Kas jūs pamudināja kļūt tieši par labklājības ministri?

Kā jau es teicu, dzīvojot laukos un redzot nabadzību, to, ka cilvēkiem bērni ir devušies uz ārzemēm un viņi tos redz tikai uz Jauno gadu, bija izšķiršanās piekrist būt par labklājības ministri un tādā veidā īstenot savas partijas politiku. Mēs pensionāriem solījām cik necik atvieglot viņu dzīvi un mazināt šo nabadzību un nevienlīdzību.

Iepriekš teicāt, ka nenoliksiet Saeimas deputāta mandātu, jo jums vēl ir paveicami darbi. Kas ir šie darbi?

Mandātu droši vien nolikšu pēc mēneša. Tā nav neparasta situācija, jo jau no 6.oktobra mums bija deputāti, kuri pildīja arī ministru pienākumus. Kā jau jūs minējāt, mūsu partijā pašlaik situācija ir, kā tas izskan uz āru, nedaudz sašķobījusies, ja es to tā varu teikt. Kādu brīdi, kamēr viss saliksies pa plauktiņiem un norimsies, es negribētu radīt jaunus satricinājumus. Es ar šiem cilvēkiem esmu bijusi kopā no pirmās dienas un zinu, kādēļ esam nonākuši arī līdz brīdim, kad mūsu viedokļi nesaskan un atšķiras. Tādēļ mēs frakcijā runājām un vienojāmies, ka būtu labāk, ja es kādu brīdi paliktu arī kā Saeimas deputāte.

Proti, jūs noliksiet deputāta mandātu, kad jutīsiet, ka frakcijā ir stabilitāte?

Jā, kad viss būs kārībā un es jutīšu, ka droši varu pievērsties tikai ministres amata pienākumiem. Mums februārī priekšā ir arī partijas kongress. Tādēļ gribas, lai ir drošības sajūta, ar kuru es varu atstāt deputāta pienākumus.

Kā jūsu pieredze Saldus novada domē un privātā uzņēmumā finanšu jomā jums palīdzēs vadīt labklājības nozari?

Pirmkārt, tas ir darbs nabadzības apkarošanā, nevienlīdzības mazināšanā. Šeit, pilsētā, ļoti bieži apkārtējos cilvēkus nepazīsti un neredzi problēmas, bet laukos mēs viens otru pazīstam un zinām, kā iet katram kaimiņam, kāds ir dzīves stāsts un katra sāpe. Tā ir dziļa izpratne par situāciju, kāda tā ir. Es vienmēr esmu uzsvērusi tieši lauku cilvēkus, iedzīvotāju nabadzīgāko slāni. Ar nožēlu jāatzīst, ka mums tuvu pusmiljonam cilvēku dzīvo uz nabadzības robežas. No privātā uzņēmuma puses man savukārt nāk izpratne – lai naudu tērētu, tā no sākuma ir jānopelna. Uzņēmējam, pirms viņš tērē, katrs eiro ir jānopelna. Tādēļ ir jāskatās, lai saimniekošana tiešām ir racionāla. Lai katru pasākumu, kur mēs tērējam naudu, mēs apdomātu – vai tiešām tas ir labākais veids, kā ieguldīt?

Publiski skaļi izskanējuši pārmetumi par iespējamu “aplokšņu algu” maksāšanu jūsu vīra uzņēmumā. Kā jūs to komentētu?

Es jau bezgala daudz to esmu komentējusi. Tas tiešām ir kā karstais kartupelis. Kā jau es teicu, Valsts ieņēmumu dienests novembrī pieprasīja dokumentus un skaidrojumus. Viss, kas līdz šim ir prasīts, ir iesniegts. Es arī ļoti ceru, ka šis nepatīkamais skandāls drīzumā beigsies.

Valsts ieņēmumu dienests pauda, ka viņi nav veikuši pārbaudi. Vai tā ir kļūda komunikācijā?

Kā jau es minēju, novembrī tika atsūtīts pieprasījums no ieņēmumu dienesta ar lūgumu skaidrot un iesniegt dokumentus. Viss, ko viņi tajā brīdī lūdza, viņiem arī tika iesniegts. Pēc kāda laika tika saņemta atbilde: “Paldies par sadarbību.” Un viss. Droši vien tas ir interpretējams, kad Valsts ieņēmumu dienestā skaitās vai neskaitās pārbaude, bet, ja tiek prasīti dokumenti… Iespējams, tas ir komunikācijas misēklis.

Jūsu partijas programmā daudz minēti seniori. Ko jūs taisāties darīt, lai uzlabotu pensionāru dzīvi?

Pensionāri ir tā grupa, kura visvairāk ir pakļauta nabadzības riskam. Šogad, kā katru gadu, notiks pensiju indeksācija, bet šogad tā būs plašāka un lielākie ieguvēji būs tie pensionāri, kuru darba stāžs ir virs 45 gadiem. Pensiju indeksācija notiks atkarībā no inflācijas un algu pieauguma, bet tiks indeksēta ne tikai pensija, bet arī piemaksas par nostrādātajiem gadiem līdz 1995.gada beigām. Tās nekad iepriekš nav tikušas indeksētas, un līdz ar to pensiju pieaugums būs lielāks.

Savukārt, ja runājam par tālāko nākotni, tad Labklājības ministrijas prioritāte ir minimālā ienākuma līmeņa sistēmas pilnveidošana, kas ietver minimālās pensijas celšanu. Tāpat tas attieksies uz minimālajiem sociālajiem pabalstiem invalīdiem. Celsies aprēķina summa, no kuras minimālos pabalstus rēķina. Tāpat ir jāpaaugstina garantētā iztikas minimuma slieksnis, trūcīgās personas statusa noteikšanas līmenis. Tie ir galvenie darbi, kuri tiks darīti. Jāpiezīmē arī tas, ka no 2020.gada tiks uzsākta 2.pensijas līmeņa mantošana. Ja persona ir mirusi, pirms sasniegusi pensionēšanās vecumu, tad pensijas uzkrājumu varēs mantot. Mūsu programmā bija minēta arī nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana pensionāriem. Bet tas ir jāskata arī kontekstā ar Finanšu ministrijas lēmumiem par neapliekamo mājas vērtību slieksni, tādēļ tas varētu skart ne tikai pensionārus, bet jau plašāku sabiedrību.

Tas būs jāskatās arī valsts finanšu kontekstā, proti, cik to varēs atļauties?

Protams. Visas valdību veidojošās partijas ir parakstījušās ievērot fiskālo disciplīnu. Es, protams, cīnīšos par savu nozari un pensionāriem. Es cīnīšos par sociālās aprūpes centru darbinieku algu paaugstināšanu. Visas ministrijas cīnīsies par finansējuma palielināšanu. Bet es ceru, ka finanšu ministrs, kurš ir iepriekšējais labklājības ministrs, sapratīs problēmas, kuras mums ir jārisina, jārisina nekavējoties, un tam būs atbalsts.

Par cik jūs gribētu paaugstināt minimālo pensiju un kādā periodā?

Minimālo pensiju vajadzētu palielināt līdz 94 eiro. Es ļoti ceru, ka mēs to varētu sākt no 2020.gada. Es darīšu visu un cīnīšos, lai arī fiskālās telpas ierobežojumā mēs varētu dot kādu atbalstu pensionāriem, lai maksimāli uzlabotu to minimumu, kuru varam paaugstināt.

Ko jūsu ministrēšanas laikā var sagaidīt cilvēki ar invaliditāti? Kāda ir jūsu vīzija par viņu dzīves uzlabošanu?

Kā jau es minēju, I, II un III grupai būs gaidāms minimālo sociālo pabalstu pieaugums. Pabalsta apjoms celsies arī cilvēkiem ar invaliditāti kopš dzimšanas. Lai cilvēks ar invaliditāti varētu pilnvērtīgi saņemt pakalpojumus un justos kā pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, uzmanība ir jāvērš arī uz nodarbinātības pieejamību. Par to visu laiku tiek runāts, aptaujās cilvēku ar invaliditāti iekļaušana darba tirgū tiek atbalstīta, bet kad aiziet pie darba devēja, tad atbildes parasti ir: “Nē, nē – es neņemšu!” Šeit būtu veicami pasākumi ar sabiedrību – runāt, stāstīt. Gan par to, ka šie cilvēki ir iekļaujami darba tirgū, gan par to, ka bērniem ar invaliditāti ir jāsaņem kvalitatīva izglītība jau no mazotnes. Tāpat svarīgs jautājums ir vides pieejamība.

Vides pieejamības jautājumā gan jums noteikti daudz būs jāsadarbojas ar Satiksmes un Ekonomikas ministrijām.

Jā. Izglītības stiprināšanā noteikti daudz būs jāsadarbojas arī ar Izglītības un zinātnes ministriju. Mums tiešām ir daudz, ar ko sadarboties, – ar Veselības ministriju, ar Ekonomikas ministriju utt. Labklājības ministrija viena labklājību neuzcels. Ja būs ekonomiskā izaugsme, tad, protams, celsies arī cilvēku labklājība.

Liels līdzšinējais Labklājības ministrijas projekts ir deinstitucionalizācija. Vai šajā ziņā gribat ienest kādas jaunas vēsmas, vai arī turpināsiet iepriekšējā ministra Jāņa Reira (JV) iesākto?

Te man ir jāsaka liels paldies masu medijiem, ka izskanēja šīs jēdziens “sistēmas bērni” un vispār par to sāka runāt. Es atbalstu to, ka bērniem ir jādzīvo ģimenē vai vismaz dzīves apstākļos, kuri ir maksimāli pietuvināti ģimenei. Lai šie bērni var iemācīties gan kartupeli nomizot, gan burkānus izravēt – elementāras lietas, kuras viņiem būs nepieciešamas tālākajā dzīvē. Deinstitucionalizācijas plāns, kas ir sākts, ir vērsts uz to, lai šie bērni var dzīvot ģimenēs. Tas ir tas galvenais. Pirmais solis gan ir darbs ar ģimenēm, lai mēs vispār nenonāktu līdz tam, ka bērniņš no ģimenes ir jāizņem. Tur ir jāiegulda liels sociālais darbs. Un pat ja bērns no ģimenes ir jāizņem, ar ģimeni ļoti ir jāstrādā, lai pastāvētu iespēja bērnu atdot atpakaļ. Tālāk jau ir audžuģimenes un adopcijas jautājumi, bet lai bērni nebūtu jāievieto institūcijās. Tālāk skatoties, šiem deinstitucionalizācijas pasākumiem būtu jāattiecas ne tikai uz bērniem, bet arī uz pieaugušajiem. Pašvaldības ir sākušas veidot grupu dzīvokļus un aprūpes centrus, bet pašlaik saskaras ar to, ka tam trūkst finanšu līdzekļu. Celtniecības izmaksas ir augušas, līdz ar to rodas kavēšanās. Dažas pašvaldības ir lūgušas termiņa pagarinājumu – Kurzeme un Rīgas reģions sāks šos projektus vēlāk. Bet mērķis ir, lai arī vecie cilvēki dzīvo labos apstākļos nevis tā, kā mēs šodien redzam daudzus pansionātus. Kā noprotams, no 2021. līdz 2027.gadam arī Eiropā plānots papildu finansējums, kas būtu vērsts tieši vecu cilvēku un cilvēku ar smagiem funkcionāliem traucējumiem aprūpei.

Kā, jūsuprāt, var veicināt lielāku bērnu skaita nonākšanu adopcijā, ģimeniskā vidē?

Es esmu runājusi arī ar audžuģimeņu biedrības vadītājiem un viņi ir teikuši, ka uz adopciju pat ir jāgaida rindā. Pārsvarā izvēlas adoptēt meitenītes, un iecienītākais vecums ir no viena līdz trīs gadiem. Taču, lai ģimenēs, nevis institūcijās nonāktu arī pārējie bērniņi, ir jāceļ pabalsti, jānodrošina pakalpojumi, jāstrādā ar šīm ģimenēm un jāmaina arī likumi. Tāpat jārunā par atbalstu šīm ģimenēm. Ir ģimenes, kuras bērniņus gribētu ņemt, bet viņiem pietrūkst atbalsta no valsts un pašvaldībām.

Jau pieminējāt, ka pamatā jāstrādā ar ģimenēm, lai bērni no tām vispār netiktu izņemti. Nereti tiek uzsvērts, ka bāriņtiesas pašlaik strādā ļoti atšķirīgi un tādēļ tās būtu jāņem valsts pārziņā. Kāds ir jūsu viedoklis?

Jā, ir izskanējis, ka ir atšķirīga profesionālā pieeja katrā novadā. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu bērnu tiesību aizsardzību, mums vajadzētu profesionālus cilvēkus. Iespējams, pareizākais uzstādījums nav, ka bāriņtiesas ir jāņem valsts pārziņā, bet daudz ko varētu atrisināt teritoriālā reforma. Tas varētu uzlabot bāriņtiesu darbu un uzlabot profesionalitāti.

Vai tas nozīmētu bāriņtiesu konsolidāciju?

Es nezinu, cik bāriņtiesu pēc reformas būs uz vienu novadu, bet tas varētu būt viens no risinājumiem.

Kādi varētu būt svarīgākie darbi bērnu tiesību aizsardzības jomā?

Es plānoju tikties ar visām institūcijām, pārrunāt, kādas ir viņu problēmas, kādus risinājumus viņi saskata. Tas attiecas gan uz bāriņtiesām, gan bērnu tiesību aizsardzības institūcijām, gan nevalstiskajām organizācijām. Viņi ar šo situāciju saskaras ikdienā un var pateikt, kur ir problēmas un kur vajadzīgs risinājums, kuri ir lielākie šķēršļi.

Pēc jūsu domām, kas ir steidzamākās problēmas, kas jārisina?

Es vairāk gribētu iedziļināties bērnu tiesību jautājumos, tikties ar speciālistiem un šīs lietas izrunāt. Tas tiešām tuvākajā nākotnē būtu jāizdara.

Jūs diezgan daudz uzsvērāt nevienlīdzības mazināšanu. Kādi ir jūsu plāni tās mazināšanai bez jau pieminētās minimālā pabalstu līmeņa palielināšanas?

Tā ir arī pensiju aprēķina pārskatīšana. Taču tas ir jau nedaudz tālākā nākotnē. Pirmais darbs, kas jāizdara, ir jau pieminētā minimālā ienākumu līmeņa paaugstināšana. Pasākumu plāns ir liels, vajadzību ir daudz, bet mums tas ir jāsalāgo arī ar iespējām. Vienošanās tomēr paredz, ka kopumā trīs gadus netiks celta minimālā alga, saglabāsies esošā nodokļu sistēma. Ja pie mums nāks sociālie partneri, tad šie jautājumi būs jāpārskata un jāpalielina arī minimālā alga, bet tas tiešām notiks tikai sadarbībā ar valdības sociālajiem partneriem. Bija doma par 10 eiro paaugstināt arī bērnu pabalstu par otrā bērniņa nākšanu pasaulē, bet es neko konkrētu negribu solīt, pirms nav skaidrība par budžetu un brīdi, kad to varētu īstenot.

Izklausās, ka grasāties daudz sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām. Kādu redzat šo sadarbību?

Es nevalstiskās organizācijas tiešām uzskatu par saviem tuvākajiem sabiedrotajiem, jo viņi aptver tās cilvēku grupas, kurām ir problēmas. Tiekoties es tiešām uzzinu daudz jaunu lietu un to, ko viņi vēlas sagaidīt no manis. Savukārt viņus interesē, kurā virzienā es skatos un vai mūsu skatījumu virziens sakrīt. Labklājība ir ļoti plaša joma, un šī ir “smaga” ministrija. Es arī gribu pateikties cilvēkiem par to milzīgo darbu, kuru viņi dara, pretī saņemot niecīgu samaksu. Tieši tādēļ es uzskatu, ka ir jāceļ atalgojums sociālajiem aprūpētājiem, kuri dara šo milzīgi smago darbu. Nevalstiskās organizācijas ir ļoti aktīvas, un to es redzu kā labu sadarbības platformu.

Valdības deklarācijā pieminēta arī rehabilitācijas joma. Iepriekš šajā ziņā daudz ir kritizēta Labklājības un Veselības ministrijas sadarbība. Vai redzat, ka ar Veselības ministriju turpmāk sadarbosieties ciešāk?

Sadarbība ar Veselības ministriju ir ļoti būtiska, jo veselība ir cilvēka dzīves kvalitātes, viņa ģimenes un sabiedrības labklājības pamats. Veselīga sabiedrība ir ekonomikas un valsts attīstības pamats. Te es tiešām sadarbību saredzu. Mums ar Veselības ministriju ir jāsadarbojas, lai sabiedrība būtu vesela, lai mazinātu slimību lapu izmaksas, lai mēs necīnītos ar sekām, lai būtu pieejami ģimenes ārsti un par problēmām sāktu runāt, pirms tās ir radušās.

Vai esat jau tikusies ar jauno veselības ministri, lai runātu par sadarbību?

Vēl nē. Taču, veidojot jaunās valdības deklarāciju, bija jomas, kuras mums pārklājās, kaut vai medikamentu cenu samazināšana.

Labklājības ministrijas ziņā ir arī dzimumu līdztiesības politika. Kuras jūs saskatāt kā lielākās problēmas dzimumu līdztiesības jautājumos un ko grasāties mainīt?

Ir uzsākts plāns sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanai. Jāsaka, ka ir atšķirības izglītībā – statistika liecina, ka meitenes skolā ir centīgākas, it īpaši laukos. Taču profesijās, kur pārsvarā strādā sievietes, algas lielākoties ir zemākas. Ja skatāmies vertikālajā griezumā, tad vīrieši biežāk ieņem vadošus amatus. Piemēram, Saeimā šajā sasaukumā sieviešu ir vairāk nekā iepriekš, bet vienalga skaidri var redzēt, ka sieviešu īpatsvars ir mazāks. Šī plāna mērķis ir izglītības veicināšana, sabiedrības izglītošana dzimumu līdztiesības jautājumos un vienlīdzība darba tirgū.

Kādi varētu būt risinājumi?

Plāns tika sākts 2018.gadā, kad notika aktīva sabiedrības informēšana. Par rezultātu mēs jau varam saukt to, ka sabiedrībā mazinājās iecietība pret vardarbību un uzskati, ka tas ir ģimenes iekšējais jautājums, kurā citiem nevajadzētu iejaukties. Savukārt 2019.gadā īpaši tiks uzrunāti vīrieši, akcentējot tēva lomu bērnu audzināšanā un ģimenes rūpēs. Kā jau minēju, tad sievietēm ir grūtāk ar izaugsmi karjerā, jo viņām vairāk tiek rūpes ģimenē – vai nu bērni, vai ja ģimenē ir kāds kopjams un aprūpējams cilvēks. Uzrunāsim vīriešus par lielāku līdzdalību un iesaistīšanos.

Sākas darbs pie 2019.gada budžeta. Vai Labklājības ministrijai ir pozīcijas, uz kurām uzstāsiet, ka tām noteikti vajag papildus līdzekļus?

Pirmais, par ko es teikšu, ka bez šī tiešām nevar, ir sociālās aprūpes centru darbinieku algu celšana. Mediķiem algas ir paceltas, bet sociālo aprūpes centru darbiniekiem tās joprojām ir minimālās algas apmērā. Tas ir ļoti riskantas jautājums. Ja tas netiks risināts, tad mēs nonāksim pie situācijas, ka mums nebūs, kas aprūpes centros strādā. Cilvēki vienkārši aizies uz medicīnas iestādēm, kur algas ir paceltas. Pašlaik izveidojusies situācija, ka medicīnas māsa ar zemāko kvalifikāciju saņem vairāk nekā sociālās aprūpes darbinieks ar augstāko kvalifikāciju. Patlaban ir plāns šīs algas celt par 30% un tālāk par 10% klāt katru gadu, lai tiktu sasniegts vidējais līmenis. Tas ir jautājums, par kuru būs jācīnās ar elkoņiem, un jāpārliecina, ka šī ir problēma, uz kuru jāreaģē nekavējoties, un algas ir jāpalielina pēc iespējas ātrāk. Šajā jautājumā vairs nevar būt nekādas piekāpšanās un nekādu kompromisu. Pretējā gadījumā tas var beigties ļoti bēdīgi, jo jau tagad ir grūtības piesaistīt jaunus darbiniekus, bet esošie darbinieki izdeg un ir novecošanās problēma. Kā jau minēju, tad prioritātes būs arī ārpusģimenes aprūpe un minimālā ienākumu līmeņa celšana.

Kādi ir jūsu pirmie secinājumi par Labklājības ministriju un tās pārvaldību?

Es esmu saņēmusi ļoti daudz labu vārdu par ministrijas darbiniekiem. Viņi ir novērtēti kā ļoti labi profesionāļi un ir kompetenti savā jomā. Man tas ir liels darba apjoms, jo informācijas ir milzīgi daudz, katru dienu ir tikšanās. Norit darbs pie budžeta, tādēļ katra organizācija nāk ar jautājumu, kā būs un vai kaut kas mainīsies viņiem. Protams, paies laiks, viss sakārtosies un būs vieglāk. Pats sākums gan man bija vēl grūtāks, kad gandrīz vienā vakarā bija jāuzraksta valdības deklarācija. Te man ir jāsaka liels paldies ministrijas cilvēkiem, kuri pieslēdzās, un mēs to visu paveicām. Līdz ar valdības veidošanas procesu ir ievilkusies arī budžeta veidošana.

Kas, jūsuprāt, jums personīgi būs lielākie izaicinājumi ministrijas vadīšanā?

Es domāju, tā būs nabadzības apkarošana. Tas ir ļoti smags un finansiāli ietilpīgs pasākums. Jāskatās arī uz to, cik daudz naudas aiziet bezdarbnieku pabalstos, bet no otras puses, valstī trūkst darba roku. Šīs lietas ir jāsabalansē un jāsaprot, kādēļ tā notiek un kāds varētu būt risinājums. Labklājības ministrija tiešām ir “grūta” ministrija, jo katrs, kurš nāk pretī, jautā – kādēļ man ir tā? Katram gribas palīdzēt, bet naudas ir tik, cik ir. Līdz ar to ir jāstrādā arī sadarbībā ar Ekonomikas ministriju, kur ministrs arī ir mans partijas biedrs. Ja mēs būsim pievilcīgāki investoriem, ja vairāk attīstīsies uzņēmējdarbība, ja varēsim atgriezt tos cilvēkus, kuri ir aizbraukuši, mēs varēsim celt labklājību. Tikai ar pabalstiem vien tas nebūs izdarāms.

Vai tapis skaidrāks, kurš strādās jūsu birojā?

Parlamentārais sekretārs ir, bet pārējā komanda vēl tiek veidota. Katru dienu ir kāds cilvēks, ar kuru es tiekos. Kā padomniekus es tiešām gribētu cilvēkus, kuri šo jomu pārzina, ir profesionāli un uz kuriem es varu paļauties. Biroja vadītājs varētu būt skaidrs jau drīzumā, bet ar padomniekiem, lai labāk varbūt paiet nedaudz ilgāks laiks, jo tie ir jāizvēlas apdomīgi. Galvenais, lai komandā būtu savstarpēja uzticēšanās.