Kariņš: Pēc reformām Latvija var pietuvoties Ziemeļvalstu pārticībai

0
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.

Patlaban viena no Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) vadītās valdības prioritātēm ir finanšu sistēmas sakārtošana, kas ietver ne tikai Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas jeb “Moneyval” rekomendāciju ieviešanu, bet arī tiek sperti soļi tā dēvētā finanšu sektora „kapitālā remonta” īstenošanai. Intervijā aģentūrai LETA Kariņš atzīst, ka darāmā vēl ir daudz un viņa uzmanības lokā turpmāk būs arī jautājumi, kas saistīti ar tieslietu jomas spēju cīnīties pret finanšu noziegumiem. Paralēli norit darbs pie 2020.gada budžeta izstrādes un ministrijas jau paudušas vēlmi par papildus 600 miljonu eiro lielu finansējumu prioritāriem pasākumiem, tomēr premjers uzskata, ka nauda ir jāsadala prātīgi, neietekmējot budžeta deficītu. Kariņš ir pārliecināts, ka gadījumā, ja viņa vadītā valdība tai doto četru gadu laikā spēs īstenot ieplānotās reformas, Latvija spēs pietuvoties Ziemeļvalstu pārticībai.

Viena no valdības pieteiktajām lielajām reformām ir finanšu sektora “kapitālais remonts”. Pavisam drīz Latvijai jāievieš “Moneyval” rekomendācijas, pretējā gadījumā Latviju var iekļaut tā dēvētajā valstu “pelēkajā sarakstā”. Vai rekomendācijas ir izpildītas un vairs nav bažu, ka Latvija varētu tikt iekļauta “pelēkajā sarakstā”?

Vienmēr pastāv iespēja tikt iekļautiem valstu “pelēkajā sarakstā”, jo tas nebūs mūsu lēmums. Tiesa, mēs varam darīt visu, lai Latvija šajā sarakstā nenonāktu. Katrā ziņā esam izdarījuši visu, lai sakārtotu savas finanšu sistēmas likumisko bāzi. Vēl vairāk – mēs ne tikai izpildīsim rekomendācijas, bet arī ar Saeimā izskatītajiem likumiem mainīsim banku uzraudzības sistēmu. Bet viss būs atkarīgs no Latvijas reformu ziņojuma vērtējuma, ko mēs nevaram ietekmēt.

Mūsu uzdevums nav tikai izvairīties no negatīva “Moneyval” vērtējuma, bet gan mērķis ir veicināt sistēmas sakārtošanu, lai tā kalpotu valsts tautsaimniecībai. Tāpēc arī rosinājām izmaiņas banku uzraudzības sistēmā. Līdz šim banku uzraugs galvenokārt sekoja līdzi banku likviditātei, bet pasaule ir mainījusies un šim jautājumam līdzās nostājas arī naudas atmazgāšanas riski.

“Moneyval” procesā ir svarīgi, ka Latvijas institūcijas labāk sadarbotos. Kopš esmu valdības vadītājs, esmu sasaucis sešas finanšu sektora attīstības padomes sēdes. Ja pirms pusgada dzirdēju dažādu institūciju domstarpības, tad tagad tas ir mainījies. Visi sadarbojas, ir augusi izpratne par to, kā atpazīt finanšu noziegumus, ir arestēta nauda, daudz vairāk tiek ierosināti procesi utt. Es lepojos ar mūsu iestādēm un to vadības izpratni par nepieciešamajām izmaiņām.

Nereti finanšu nozares “kapitālais remonts” tiek kritizēts, jo pašlaik tas vairāk atgādinot viena konkrēta cilvēka – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētāja Pētera Putniņa – noņemšanas plānu, nevis reformu pēc būtības.

Nē, nav nekāda cīņa pret FKTK vadību. Vismaz no manas puses tā nav. Mainot FKTK uzdevumu un attiecīgi arī likumu, mainās iestādes vadības ievēlēšanas procedūra un apstiprināšana. Runājot salīdzinājumā, ir darbs, kas jāizdara, un ir darbarīks, kas var būt piemērots vai ne gluži piemērots darba veikšanai. Piemēram, skrūvgriezis ir pārāk mazs skrūves ieskrūvēšanai. Tāpat ar FKTK – skrūvgriezis mums ir un tas veic savu uzdevumu, tomēr nepieciešams precīzāks skrūvgriezis. Šīm pārmaiņām nav saistības ar indivīdiem, bet laiki un izaicinājumi ir mainījušies. Neviens pirms desmit vai 20 gadiem nevarēja iedomāties, ka Eiropas finanšu sistēmas galvenā problēma būs finanšu noziegumi. Tolaik galvenokārt uztraucās par banku likviditāti. Tas tagad ir pagātnē un galvenās rūpes patlaban ir banku sistēmas izmantošana noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un terorisma finansēšanai. Un mums likumā bijā jāparedz, ka šis jautājums ir vienlīdz svarīgs ar banku likviditātes jautājumu.

Viens no “Moneyval” pārmetumiem bija saistīts ar tiesībsargājošo iestāžu nespēju izmeklēt naudas atmazgāšanas lietas. Kā šajā kontekstā vērtējat tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) iniciatīvu par specializētas ekonomisko noziegumu lietu tiesas izveidi?

Piedāvātās speciālās ekonomiskās tiesas izveide ir pareizs virziens. Tā kā esam Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) biedri, tad viens no plusiem ir tas, ka OECD vērtē savus biedrus un iesaka uzlabojumus, un šis ir viens no tādiem. Skaidrs, ka izprast finanšu noziegumus nav tas pats, kas izprast dzīvokļu zādzību. Tās ir divas dažāda zādzību izpausmes. Esmu pārliecināts, ka tieslietu ministra vadībā atradīsim pareizāko veidu, kā šādu tiesu ieviest.

Tāpat patlaban meklējam iespējas atslogot tieslietu sistēmu no sīkiem noziegumiem. Ja pieķer cilvēku no veikala nozogam 15 eiro, tad administratīvais darbs ir tik pat liels, ja kāds piesavinājies 100 000 eiro vērtu mantu. Intuitīvi šo divu noziegumu pakāpe atšķiras pēc nodarītās skādes, bet procedūra abiem noziegumiem ir vienāda. Būtu loģiski daļēji atslogot sīko noziegumu izmeklēšanu, lai pievērstos lielajām zādzībām, kuras ir visgrūtāk apturēt. Lielās zādzības finanšu pasaulē ir saistīta ar mahinācijām, tās ir grūtāk atklāt, bet mums tam ir jāvelta cilvēkresursi. Tomēr, statistika par pēdējo pusgadu liecina, ka ir vairāk iesaldētas naudas, ir vairāk ierosinātu procesu. Protams, ka sistēmas uzlabošanās nav tikai šīs valdības nopelns, bet gan tagad redzam arī iepriekš pieņemto lēmumu augļus. Tomēr jāsaprot arī, ka nevar kādu sistēmu sakārtot vienreiz, jo uzlabojumi ir jāveic nemitīgi.

Tiesa, es vēl nezinu, kā saīsināt laiku no izmeklēšanas līdz gala spriedumam tiesā. Iespējams, tas prasīs likuma izmaiņas, bet, iespējams, jāmaina tikai atsevišķas procedūras. Man nešķiet pareizi, ka lielas tiesas prāvas Latvijā ilgts vairākus gadus. Manuprāt, taisnīga tiesa ir ātra tiesa. Tāpat nav taisnīgi, ka nevainīgs cilvēks ir pakļauts gadiem ilgam tiesas procesam.

Tātad saprotu, ka “Moneyval” rekomendāciju izpildē esam paveikuši visu nepieciešamo, ar pieņemtajiem lēmumiem varēsim atgūt reputāciju, tomēr vēl paliks virkne citu darbu, lai uzlabotu iekšējos procesus.

Es nestrādāju, lai uzlabotu reputāciju. Mani neinteresē pielabot galdu, bet gan to stiprināt. Mēs būsim nomainījuši galda kājas un nesošās konstrukcijas, bet process turpināsies arī pēc tam. Lielais darbs ir izdarīts, konstrukcija būs stabila, bet vēl meklēsim, ko varam paveikt labāk.

Uzņēmēji un to pārstāvošās organizācijas aizvien skaļāk pauž aicinājumu risināt nepietiekamā darbaspēka problēmu. Cik steidzami valdība plāno reaģēt uz šiem aicinājumiem?

Es neuzskatu, ka Latvijā jāveicina mazkvalificēta darbaspēka iebraukšana, jo mēs vēl esam zemo algu slazdā. Latvijā patlaban nodarbinātības rādītāji ir augsti, ekonomika aug, tātad vairs arī nav brīvi pieejams lēts darbaspēks. Tajā pašā laikā vēlamies, lai vairāk nodarbināts būtu kvalificētais darbaspēks, tas nozīmē, ka Latvijā nepieciešami specializēti un izglītoti cilvēki. Ja veicināsim mazkvalificēta darbaspēka ieplūšanu, dosim signālu investoriem, ka Latvijā var maksāt zemas algas, bet mēs to nevēlamies.

Kvalificētā darbaspēka piesaisti var veicināt, aktīvāk aicinot atgriezties Latviju pametušos tautiešus, bet ar to nepietiks. Tāpēc iestājos arī par tā dēvēto viedo imigrāciju. Patlaban mūsu augstskolas aizvien vairāk apmāca ārvalstu studentus, kuri te studē un pēc tam, kad saņemts diploms atgriežas savā valstī, lai iegūtās zināšanas izmantotu tur. Bet vajadzētu daļu no šiem studentiem piesaistīt Latvijas darba tirgum. Koalīcijas līmenī esam sākuši sarunu par šo jautājumu, arī ekonomikas ministrs šo ideju atbalsta attiecībā uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju studentiem. Domāju, ka par šo panāksim vienošanos, un virzīsim to kā apzinātu valdības politiku.

Mums ir nepieciešama skaidra migrācijas politika, ja šādas politikas nebūs, sagaidāms nevēlamākais no scenārijiem, proti, Latvijā vairāk ieplūdīs nelegālais darbaspēks. Jau tagad ir uzņēmumi, kas caur Poliju piesaista darbaspēku no Ukrainas un Baltkrievijas. Tas parasti ir mazkvalificētais darbaspēks, kas nereti Latvijā strādā bez dokumentiem un ir sociāli nepasargāts. Tas negatīvi ietekmē Latvijas ekonomiku, jo šādi nodarbinot tiek mākslīgi paaugstināta konkurētspēja – tiek piedāvāts lētāks pakalpojums nekā tad, ja tiktu maksāti visi nodokļi. Šāda pieeja nedod nekādu labumu valstij, izņemot tiem, kas šos cilvēkus nodarbina. Lai to mainītu, nepieciešama pozitīva migrācijas politika, kas ļaus darba tirgum piesaistīt izglītotus cilvēkus. Bet nelegālā darbaspēka problēma ir risināma Eiropas līmenī, jo tā skar visas Eiropas Savienības dalībvalstis.

Skaidrs, ka bez imigrācijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, bet mēs nevaram nodrošināt ekonomikas izaugsmi bez pieaugoša iedzīvotāju skaita. Saprotu sabiedrības bažas par imigrāciju, jo padomju laikos pie mums iebrauca vairāk nekā 700 000 imigrantu no plašās padomju savienības, turklāt mums par to nebija nekādas teikšanas. Tomēr šoreiz apstākļi ir citi, mums ir sava valsts un spēkā ir likums, kas paredz vidusskolās mācības tikai valsts valodā. Esmu pārliecināts, ka izglītībai jābūt valsts valodā jau no bērnudārza. Tādējādi, jebkuram, kas ieceļos Latvijā, lai šeit dzīvotu un strādātu, viņu bērni varēs vieglāk integrēties mūsu sabiedrībā, jo šiem bērniem izglītība būs pieejama latviešu valodā.

Jūs iezīmējāt ilgtermiņa risinājumu darbaspēka problēmām, tomēr uzņēmēji norāda uz nekavējoši risināmiem jautājumiem. Kā vērtējat piedāvājumu kontrolēt darbaspēka piesaisti?

Par šo es vēl gaidu ekonomikas ministra priekšlikumu. Taču svarīgi lai mainītos priekšstats, ka Latvijā uzņēmums var veiksmīgi attīstīties tikai pateicoties lētam darbaspēkam. Šādai pieejai nav nākotnes. Mēs šo ciklu esam nogājuši. Kur mēs esam? Zemas algas, zemas pensijas, trūkst naudas veselības aprūpei utt. Lai rastos nodokļu bāze, ir nepieciešamas investīcijas, kas meklē nevis 100 cilvēkus fiziska darba veikšanai, bet gan piecus intelektuālam darbam, jo šāda darbaspēka pievienotā vērtība ir daudz lielāka. Mums jau ir visai bagātīgs uzņēmumu segments, kas darbojas šajā jomā, tomēr šādu uzņēmumu ir ļoti maz. Lai to mainītu, ir jāpārliecina investori, ka šeit ir kvalificēts darbaspēks. Patlaban skaļākie uzņēmumi ir tie, kuri vēlas atvērt slūžas lētajam darbaspēkam, bet tas rada risku, ka kļūsim nabadzīgāki, latvieši emigrēs un viņu vietā nāks citu valstu pilsoņi, kas turpinās darīt tos pašus mazkvalificētos un slikti apmaksātos darbus. Es nesaku, ka Latvijā nav vietas uzņēmumiem, kuri nodarbina mazkvalificētu darbaspēku, bet uzsveru, ka mēs vēlamies redzēt vairāk investoru, kuri vēlas nodarbināt kvalificētus darbiniekus.

Runājot par uzņēmējdarbības vidi, patlaban Latvijas politiķu dienaskārtībā ir jautājums par to, kā reaģēt uz Igaunijas lēmumu būtiski samazināt akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem. Kāda ir jūsu nostāja – arī Latvijā ir jāmazina akcīze alkoholam?

Latvijā pirms vairākiem gadiem ir pieņemts likums par akcīzes nodokli, kas paredz pakāpenisku akcīzes nodokļa kāpumu alkoholiskajiem dzērieniem. Igauņi ir izstrādājuši likumu, kas paredz akcīzes nodokļa samazinājumu. Pie šāda scenārija, kad mūsu likums automātiski palielina akcīzi, bet igauņi to samazina, Igaunijā nodoklis būs zemāks nekā Latvijā. Ja tā notiks, mēs būsim spiesti reaģēt, piemēram, nepaaugstinot akcīzi kā to paredz plāns. Taču šāda karojoša poza nav vēlama situācija, tāpēc arī abu valstu finanšu ministri veic pārrunas. Mēs vēlamies stabilitāti un prognozējamību. Droši vien pārredzamā nākotnē akcīzes nodoklis Baltijas valstīs izlīdzināsies.

Patlaban norit darbs pie 2020.gada budžeta. Vai ir jau iezīmējušās prioritātes, kuru īstenošanai tiks rasti līdzekļi?

Prioritātes ir skaidras, bet jebkurš budžeta izstrādes process ir politisks. Jau iepriekšējais budžeta izstrādes process nebija vienkāršs un arī šis būs ne mazāk sarežģīts. Patlaban pārrunājam budžeta jautājumus, kad katrs sniedz argumentus par labu savai nozarei, bet ir skaidrs, ka visu nevaram atļauties. Šobrīd 2020.gada budžetā tiek prasīti papildus 600 miljoni eiro, bet 2021.gadā jau pāri par miljardu eiro. Es nepalielināšu budžeta deficītu vai nodokļus tikai tāpēc, ka ministru apetīte ir pārāk liela. Katrā ziņā budžeta izstrādes process tikai tagad ir sācies un tas turpināsies visu vasaru. Risinājumu noteikti atradīsim. Vienlaikus mēs turpināsim darbu pie nozaru sistēmiskas sakārtošanas, pārskatot to politiku kopumā, stiprinot nozaru sazobi, tā padarot valsts pārvaldes sistēmu daudz efektīvāku.

Vai ar visām vajadzībām un vēlmēm redzat iespēju pieturēties pie plāna samazināt budžeta deficītu?

Katrs ministrs uzstāda savas prasības, proti, viņš vēlas palielināt finansējumu konkrētās jomās. Bet mana kā premjera prasība ir samazināt budžeta deficītu. Visas šīs vēlmes un prasības tiks ieliktas kopīgā katlā un redzēsim, kas no tā iznāks. Es nevienam ministram nepārmetu vēlmi ieguldīt konkrētās jomās, jo saprotams, ka jāiegulda ir visur, bet vajadzības ir jāsamēro ar iespējām. Protams, ir izskanējušas vēlmes paaugstināt budžeta deficītu, bet tas ir ekonomisks neprāts palielināt valsts parādu laikā, kad pasaules ekonomika aug. Tagad nav īstais laiks deficīta palielināšana, tagad ir jāuzkrāj nedienām.

Ja jūsu valdībai izdosies četros gados īstenot iecerētās reformas un izpildīt valdības rīcības plānu, kādu redzat Latviju pēc četriem gadiem?

Ja izdosies īstenot visas lietas, pie kurām strādājam, tad būsim spēruši nākamo soli tuvāk tam, lai mēs kļūtu par pārtikušu Ziemeļvalsti, kur cilvēki dzīvo drošībā par savu nākotni un ir lepni par savu valsti.