“Latvijas zaļais fonds”: Tikai finanšu nodrošinājums sakārtot atkritumu pārstrādes problēmas nepalīdzēs

0
SIA "Latvijas Zaļais fonds" izpilddirektore Solveiga Grīsle.

No 2018.gada 1.jūlija jaundibinātiem un no 2019.gada 1.janvāra jau iepriekš strādājošiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem ir jābūt tā saucamajam finanšu nodrošinājumam – vai nu apdrošināšanas polisei vai bankas sniegtai garantijai, ar kuru var rīkoties problēmu gadījumā. Šāda sistēma tika ieviesta pēc skandalozajiem gadījumiem ar ugunsgrēku nelegālā atkritumu uzkrāšanas vietā Jūrmalā un uzņēmumu “Riepu bloki”, kurš Čiekurkalnā Rīgā bija uzkrājis milzīgu nolietotu riepu daudzumu. Pēc finanšu nodrošinājuma ieviešanas valsts atkritumu nozarē grib izskaust krāpniekus. Atkritumu apsaimniekošanas sistēmas “Latvijas zaļais fonds” izpilddirektore Solveiga Grīsle intervijā aģentūrai LETA stāsta, ka tikai finanšu nodrošinājums gan problēmas atrisināt neļaus. Ir jābūt arī efektīvām pārbaudēm, lai nemaz nepieļautu milzīgu atkritumu kalnu uzkrāšanos. Savukārt nolietoto riepu savākšanā pēc viņas vārdiem arvien vairāk ir jāiet uz sistēmu, lai cilvēki riepas var nodot bez maksas.

Pagājušajā gadā “Latvijas zaļais fonds” sevi visai skaļi pieteica ar akciju “Dod riepām otro dzīvi”, kuras laikā bez maksas varēja nodot nolietotas riepas. Kā tagad varat vērtēt rezultātus?

Aktivitāte bija daudz lielāka, nekā mēs bijām gaidījuši.

Ņemot vērā, ka mums ir liela tirgus daļa, arī mūsu mērķi riepu savākšanā ir visai augsti, un pērn mums nācās atzīt, ka nolietoto riepu savākšana īsti nesekmējas. Tādēļ arī nolēmām rīkot akciju, lai saprastu, kur šīs nolietotās riepas reāli paliek. Akcija notika deviņas dienas Pierīgā desmit atkritumu savākšanas laukumos. Laukumu īpašnieki pat sākumā bija visai skeptiski par aktivitāti. Viens no viņiem stāstīja, ka pirms dažiem gadiem līdzīgas akcijas laikā izdevies tik tikko savākt vienu autokravu ar riepām.

Taču aktivitāte izrādījās ļoti liela. Visu akcijas laiku pie savākšanas laukumiem pat bija rindas. Tas ļoti skaidri parādīja, ka problēma nav tikai nelegālas riepu savākšanas vietas, par ko daudz runā publiski. Izrādās, ka krājumi ir visdažādākajās vietās un visdažādāko iemeslu dēļ. Kādam riepas ir sakrājušās garāžā, kāds savācis un atvedis no meža. Iezīmējās tiešām ļoti plašs problemātikas spektrs.

Otra lieta, kura izkristalizējās, ir naudas jautājums. Pašlaik maksa par vienas lietotas vieglās automašīnas riepas nodošanu svārstās no 1 līdz 2,5 eiro atkarībā no savākšanas laukuma vai autoservisa. It kā tas nešķiet daudz. It īpaši tiem, kuri var atļauties auto. Taču, ja reiz nenodoto riepu ir tik daudz, acīmredzot tas ir viens no apstākļiem, kurš cilvēkus attur.

Vienlaikus mēs arī pārliecinājāmies, ka cilvēki ir atbildīgi. Piemēram, brīvdienās, kad Rīgas savākšanas laukums nestrādāja, cilvēki bija gatavi vest riepas arī uz Olaini vai Jelgavu, kas no degvielas patēriņa viedokļa nav nemaz tik lēti.

Protams, mēs novērojām arī autoservisu pārstāvjus, kuri visdrīzāk par lietoto riepu nodošanu bija iekasējuši naudu un tagad paši tās centās nodot bez maksas. Taču tieši tādēļ bija noteikti limiti pieņemšanas apmēram. Bet bija arī kāds onkulītis, kurš piekabē bija sakrāmējis riepas, kuras atradis tuvējā mežā. Līdz ar to arī cilvēku spektrs bija ļoti plašs – sākot no ļoti atbildīgiem un beidzot ar tādiem, kuri šo iespēju centās izmantot ne visai godprātīgi.

Secinājums ir tāds, ka šādas akcijas ir ļoti labs veids, kā motivēt cilvēkus iztīrīt riepu krājumus, kuri kādā periodā viņiem ir sakrājušies. Nākamais secinājums ir, ka cilvēki acīmredzot nav gatavi maksāt par šāda veida atkritumu nodošanu. Laikam to, ka mūsu komunālajos rēķinos ir daļa par atkritumu savākšanu, mēs esam akceptējuši, bet tas, ka būtu atsevišķi jāmaksā par riepu savākšanu, daudziem nav īsti pieņemams. Tādēļ, lai izskaustu riepu uzkrāšanos vai, sliktākajā gadījumā, izmešanu kaut kur mežā, laikam ir jārada iespēja tās nodot bez maksas vai par ļoti simbolisku samaksu. Mums arī no daudziem servisiem teica, ka ir situācijas, kad klienti uzzina, ka par veco riepu atstāšanu daži eiro ir jāpiemaksā, diezgan daudzi izvēlas tās ielikt bagāžniekā. Nu kur tad tās paliks? Visticamāk, ka turpat aiz stūra mežā. Tādēļ vislabāk būtu, ka nolietoto riepu apsaimniekošanas izmaksas, kuras ir saistītas ar savākšanu, pārvadāšanu, pārstrādi, būtu jāuzņemas nevis cilvēkiem, bet gan riepu importētājiem caur dabas resursu nodokli vai dalību atkritumu apsaimniekošanas sistēmās. Labāk, lai šīs izmaksas ir tuvāk biznesa pusei, jo to ir vieglāk kontrolēt.

Vai tas tomēr kaut ko diezgan dīvainu neliecina arī par mūsu sabiedrību? Galu galā, ja tev ir automašīna, tu regulāri pērc degvielu, tad tu nebūt neesi mazturīgākais sabiedrības loceklis. Vai tiešām tad ir problēma samaksāt 4-8 eiro par veco riepu savākšanu, kuras pat nerodas katru gadu?

Tā ir. Tomēr cilvēki ir ļoti dažādi, un to mēs varam redzēt kaut vai tajā, ko redzam uz ielas. Tādēļ ir jārada dažādi mehānismi.

Vienlaikus Riepu apsaimniekotāju asociācija ir minējusi, ka Latvijā uzkrātie nolietoto riepu apjomi ir milzīgi. Kādi varētu būt ilgtermiņa risinājumi?

Ja mēs runājam par atkritumu savākšanas un pārstrādes ciklu, tad viens no virzieniem ir cilvēku motivēšana. Otra lieta ir nodošanas vietu pieejamība. Gan asociācija, gan mēs esam sākuši sarunas ar autoservisiem un riepu iegādes vietām, ka gan pirkuma, gan nomaiņas posmā riepas tur var atstāt un atstāt bez maksas. Proti, nodošanas vietām ir jābūt ērti sasniedzamām. Laiku pa laikam ir jārīko arī akcijas, kuras iekustina tos, kuri savas riepas tā arī nav nodevuši. Trešā būtiskā sadaļa noteikti ir sodīšanas mehānisms tur, kur ir jau lielāka apmēra nelegālas darbības. Te tiešām nav runa par garāžā uzkrātām dažām riepām, bet jau par nelegālām shēmām. Līdz ar to ir jābūt SOS tālrunim, kur var ziņot, ir jābūt regulārām pārbaudēm. Protams, ka arī tādas pārbaudes notiek, bet, ņemot vērā lielo uzkrāto riepu daudzumu, tām būtu jānotiek daudz plašāk.

Pēc skandāla ar uzņēmumu “Riepu bloki” un ugunsgrēka nelegālajā atkritumu izgāztuvē Jūrmalā tika ieviesta jauna nodrošinājumu sistēma atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem. Kā tā izpaužas dzīvē un vai kaut ko, jūsuprāt, risina?

Jauniem uzņēmumiem no 2018.gada 1.jūlija un iepriekš dibinātiem uzņēmumiem no 2019.gada 1.janvāra ir jābūt vai nu apdrošināšanas polisei, vai bankas garantijai, kura segtu izmaksas, ja uzņēmumi nepildītu savas saistības atkritumu apsaimniekošanā. Tas ļaus izskaust tos, kuri ir izdomājuši ātru biznesa shēmu, kā savākt atkritumus un naudu par tiem, neko nepārstrādāt un aizlaisties. Kā tas izpaudīsies dzīvē, mēs tagad redzēsim. Bet šis mehānisms ir atbalstāms, lai izskaustu krāpniekus.

Taču joprojām nav risinājuma tam, lai vispār nepieļautu, ka šādi atkritumu krājumi ilgstoši veidojas. Piemēram, “Riepu bloku” gadījumā iedzīvotāji jau ilgstoši ziņoja, ka riepas krājas. Tādēļ ir jautājums, kādēļ valsts struktūrām nav mehānismu vai ir kādi citi iemesli, kādēļ tās vienkārši varēja turpināt krāties un krāties. Tas ir būtiskākais jautājums – par izvērtēšanas mehānismu un reaģēšanas spējām un ātrumu.

Tātad jaunu atkritumu krājumu veidošanos šī sistēma novērsīs, bet veco krājumu likvidēšanai efektīvu risinājumu joprojām nav?

Jā, veco krājumu problēmu tas nekādā veidā nerisina. Es gribu uzsvērt, ka arī jaunu krājumu veidošanā viens pats finanšu nodrošinājums nepalīdzēs. Tur ir jābūt arī daudz efektīvākam ziņošanas un uzraudzības mehānismam, lai neatbilstošas darbības pēc iespējas ātrāk varētu apturēt un likvidēt kaitējumu videi. Finanšu nodrošinājuma maksimālais apjoms ir 100 000 eiro, un par šo naudu var likvidēt tomēr tikai noteiktu apjomu atkritumu. Bezgalīgam apjomam ar šo naudu nepietiks.

Pēc cik ilga laika varēs secināt, cik labi šis finanšu nodrošinājuma mehānisms strādā?

Es domāju, ka tam ir nepieciešams vismaz gads. Sāksim jau ar to, ka atkritumu apsaimniekotājiem Valsts vides dienestam ir jāiesniedz pusgada un gada pārskati. Tādēļ par pārstrādes apjomiem kaut ko varēs secināt tikai pēc pusgada pārskatu iesniegšanas. Ātrāk kaut ko var secināt, tikai veicot testa pārbaudes.

Pēc “Riepu bloku” skandāla izveidojās gan Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācija, gan “Latvijas zaļais fonds”. Vai tas nozīmē, ka paši uzņēmēji tagad mēģina šo nolietoto riepu apsaimniekošanas tirgu sakārtot?

Atkritumu apsaimniekošanas tirgus ir interesants, jo pasaule kļūst arvien zaļāka un pieaug pārstrādei domāto resursu apjoms. Tādēļ parādās arī arvien lielāka biznesa interese. Es domāju, ka pēc “Riepu bloka” skandāla un procesiem, kuri to pavadīja, daudzi saredzēja biznesa iespējas, bet uz citiem noteikumiem. Visi redzēja, ka tirgus mainās, un šīs izmaiņas dod iespēju tirgū darboties uzņēmumiem, kuru interese ir procesus organizēt atbildīgi.

Pašlaik “Latvijas zaļā fonda” sistēmas dalībnieki ir uzņēmumi, kuri ir saistīti ar riepu apsaimniekošanu. Vai nākotnē gribat pievērsties arī citiem darbības veidiem?

Jā. Atkritumu apsaimniekošanā, tāpat kā ikvienā citā biznesā, ir sfēras, starp kurām ir iespējama sinerģija. Šobrīd mēs koncentrējamies uz to, lai labi varētu strādāt tieši riepu segmentā. Mums ir daži klienti arī iepakojumu kategorijā, bet pašlaik mums vēl nav iespēju strādāt ar pilnīgi visu iepakojumu spektru.

Vienlaikus mūsu biedriem ir koka iepakojuma, polimēru pārstrādes ražotnes. Tās būtu sinerģijas, kuras nākotnē varētu izmantot. Taču tas nav strauji izdarāms, jo tam ir nepieciešamas gan investīcijas, gan zināšanas.

Kur jūs nododat pārstrādei riepas? Un cik ilgi jūs glabājat riepas?

Mūsu darbības modelis ir riepas nodot pārstrādei gandrīz nekavējoties, nevis tās ilgstoši krāt. Tas ir saistīts ar mūsu biznesa modeli, kas balstās uz efektīvu loģistikas sistēmu.

Viena no mūsu pārstrādes vietām ir uzņēmums “Cemex”, kurš riepas izmanto kā kurināmo. Savukārt no kravas automašīnu riepām var iegūt ļoti labas gumijas granulas, tādēļ tās dedzināt nav īpaši lietderīgi. Šādām riepām mēs izmantojam pārstrādātāju gan Latvijā, gan Lietuvā. Mums ir arī pienākums sekot tam, lai riepu pārstrāde reāli notiktu. Lietuvā ir bijuši gadījumi ar nelikumībām riepu pārstrādes jomā, līdzīgi kā “Riepu bloku” gadījumā. Tādēļ mēs ļoti rūpīgi skatāmies arī uz šo jautājumu un pašlaik Lietuvā strādājam tikai ar pārstrādātājiem, par kuriem mums ir pārliecība. Taču kopumā Lietuvā pārstrādes jaudas ir lielas un attālums nav būtisks. Turklāt tiek atvērta vēl viena pārstrādes rūpnīca netālu no Latvijas robežas, tādēļ jaudas būs vēl lielākas. Mēs skatāmies arī Polijas virzienā. Tādēļ iespējas pārstrādei ir, un gumijas granulu cena ir pietiekami augsta, lai viss šis biznesa cikls strādātu.

Kas tālāk top no riepu pārstrādes produktiem?

Gumijas granulas tālāk var izmantot ļoti plaši. No tām gatavo dažādus segumus – bērnu rotaļu laukumiem, sporta laukumiem, ražošanas teritorijām. Nākamā joma ir ceļu būve, jo daudzviet gumijas granulas iestrādā arī asfalta virskārtā, kas paildzina asfalta kalpošanas ilgumu, samazina bremzēšanas ceļa garumu. Tās izmanto arī triecienus absorbējošās barjerās. Granulas sāk izmantot arī būvniecībā, jo tās labi noder skaņas izolācijai un līdzīgiem mērķiem. Līdz ar to riepas reāli dzīvo otru dzīvi. Tāpat riepās ir metāla sastāvdaļas, kuras atdala un pēc tam pārkausē. Tāpat tiek atdalīts tekstilmateriāls, kuru tālāk pārsvarā izmanto kā kurināmo.

Līdz ar to riepu var gandrīz pilnībā sadalīt un izmantot kā otrreizējo izejmateriālu.

Kāda pašlaik ir jūsu tirgus daļa nolietoto riepu savākšanā?

Pašlaik tie ir aptuveni 55% no importēto riepu apjoma. Vēl lieli spēlētāji riepu tirgū ir “Latvijas zaļais punkts” un “Zaļā josta”.

Vai pašlaik ir drošība, ka darbību neturpina arī dažādi dīvaini uzņēmumi, kuri kādā stūrī uzkrāj riepu tonnas, un mūs negaida kārtējais “Riepu blokiem” līdzīgais gadījums?

Pašlaik sistēma ir izveidota. Tai ir skaidri noteikumi, un uzņēmējiem ir motivācija darboties godīgi. Valsts vides dienesta vadītāja gan arī pati ir uzsvērusi, ka noteikumi un dokumenti ir sakārtoti, bet jautājums ir par riepu pārstrādi pēc būtības. Tādēļ lielākais uzdevums ir izveidot pārstrādes sistēmu, kura patiesi ir izsekojama un pārbaudāma. Te es tiešām runāju par atkritumu aprites pēdējo posmu, kad atkritumi tiek pārstrādāti. Ir jābūt ar pārliecību, ka tas notiek atbildīgi un videi visdraudzīgākajā veidā. Es šobrīd par mūsu pārstrādes kanāliem esmu pārliecināta, bet ir jābūt mehānismiem, kā šādu pārliecību gūt par visu sistēmu.

Vai ir nojausma, kur pašlaik atrodas visi vecie riepu krājumi?

Ir pāris vietas, kurām uzmanība ir pievērsta skaļi. Akcijas laikā mums arī pieteicās cilvēki, pie kuriem šādi krājumi ir izveidojušies. Tas gan nav nekādas ļaunprātības rezultātā, bet vēsturiski tā ir sanācis. Situācijas ir ļoti dažādas – riepas ir piemājas mežā, šķūnītī, ir izbijušas autotrases, kuru malas ir izveidotas no riepām.

Pārsvarā riepu krājumi veidojas pie tiem, kuri tās izmanto – pie autoservisiem, transporta uzņēmumiem. Līdz ar to saraksts jau ir skaidrs, jautājums ir tikai par to, cik kurš ir atbildīgs.

Cik atbildīgi ir, piemēram, autoservisi, kuriem pēc riepu nomaiņas tās arī vajadzētu savākt un nogādāt pārstrādei?

Ļoti dažādi. Ir tādi, kur viss ir pedantiskā kārtībā un riepas viņi nodod kā pulkstenis. Ir tādi, kuri riepas nodod labi, ja reizi gadā. Noteikumi jau visiem ir līdzīgi, jautājums ir tikai par atbildību.

Latvijas Riepu apsaimniekošanas asociācija savulaik uzsvēra, ka ievērojama problēma ir arī tas, ka riepas tiek pasūtītas internetā vai transporta uzņēmumi tās iegādājas kādā citā valstī. Proti, šajā gadījumā Latvijā netiek samaksāts dabas resursu nodoklis, bet nolietotās riepas gan tiek nodotas Latvijā. Vai arī jūs to redzat kā vērā ņemamu problēmu?

Jā. Visi, kuri pērk un pārdod riepas Latvijā, vai nu maksā dabas resursu nodokli, vai slēdz līgumu ar kādu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu. Mūsu aplēse ir, ka 30%, iespējams, pat līdz 40%, riepu pašlaik Latvijā nonāk, apejot šo sistēmu. Kā jau jūs minējāt, transporta uzņēmumi riepas var iegādāties kādā citā valstī, kur tajā brīdī atrodas viņu mašīnas, un pēc tam tās nedeklarēt. Interneta tirgotāji arī var nedeklarēties ne kā dabas resursa nodokļa maksātāji, ne kā kādas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas dalībnieki. Te tomēr vajadzētu būt sadarbībai starp Valsts ieņēmumu dienestu un Valsts vides dienestu, kā ar to tikt galā.

Bet 30% taču ir ļoti daudz.

Tieši tā. Lai kā ekonomika ietu uz augšu, Latvija joprojām ir cenu jutīga. Tādēļ interneta veikali noteikti ir viens no segmentiem, kurš ir jāpēta. Tādēļ ir jābūt sadarbībai ar Valsts ieņēmumu dienestu, lai visiem būtu skaidrs, ka dabas resursu nodokļa apiešanai būs tādas pašas sekas, kā, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa apiešanai.

Jūsu plāns paredz, ka pāris gadu laikā izvietosiet vairāk nekā 10 000 konteineru atkritumu šķirošanai. Kā veicas ar šī plāna īstenošanu?

Mēs vēlamies virzīties arī iepakojumu apsaimniekošanas segmentā. Tāpat kā riepu gadījumā, šeit ļoti svarīga ir atkritumu savākšanas punktu pieejamība. Tādēļ mūsu pārliecība ir, ka mums kā atkritumu apsaimniekošanas sistēmai tajā ir arī jāinvestē. Pašlaik mēs šajā virzienā ejam mazākiem soļiem, nekā vēlējāmies sākumā, jo vairāk darba prasīja riepu apsaimniekošanas sektors. Bet mērķis mums joprojām ir. Es domāju, ka mēs varam runāt par trīs četru gadu perspektīvu. Šajā ziņā svarīgi ir vienoties arī ar pašvaldībām. Pašlaik mēs strādājam ar Olaines pašvaldību un esam tur izvietojuši vairākus desmitus konteineru stikla savākšanai. Runājam arī ar citām pašvaldībām, kurās mēs būtu ieinteresēti šos konteinerus izvietot. Bet ilgtermiņā mūsu konteineru skaitam ir jābūt lielam.

Taču tas nozīmē, ka jūs negatavojaties iet iekšā sadzīves atkritumu tirgū, jūs interesē konkrētu iepakojumu veidu savākšana?

Jā. Mūsu darbības apjomi pagaidām nav tik lieli, lai mēs varētu konkurēt ar lielajiem sadzīves atkritumu tirgus spēlētājiem.

Kuri iepakojumu veidi jūs interesē?

Polimēri jeb plastmasa un koks, kā arī papīra un kartona iepakojumi.

Vai investīciju piesaistē domājat par Eiropas Savienības fondiem?

Jā. Mēs vērtējam šīs iespējas.

Attiecībā uz riepām mums ir dažas idejas, kā mēs varētu investēt starppārstrādē vai pārstrādē. Taču no sākuma ir jābūt pilnībā pārliecinātiem par tehnoloģiju, ka tā būs pielietojama ilgtermiņā.

Kā jūs vērtējat potenciālo depozītsistēmas ieviešanu pudelēm?

Ar dalītām jūtām. Protams, ka depozītsistēma ir labs motivators pudeļu savākšanai. Kā jau mēs runājām par riepām, ja savākšana ir ērta, tad cilvēki ļoti labprāt arī nodod. Depozītsistēma paredz finanšu motivatoru, kā arī ir viegli pieejama. Tas ir ļoti labi.

Taču lielais jautājums ir par šīs sistēmas finansiālo atdevi – cik tas izmaksās un kāds būs ieguvums. Ja pašlaik plastmasai paredzēto atkritumu konteineru nav pietiekami daudz vai arī cilvēki nav pietiekami motivēti tos lietot, tad ir jautājums, kādas ir nepieciešamās investīcijas esošajā un kādas nepieciešamās investīcijas depozītsistēmā, lai mēs savākto plastmasas atkritumu daudzumu paceltu līdz vēlamajam līmenim? Speciālistiem tomēr būtu jāizvērtē, kas no šiem modeļiem un ieguldījumiem ir efektīvākais. No vienas puses depozītsistēma ir ļoti ērta – iemet pudeli, saņem atpakaļ naudu! Taču, ja šīs sistēmas izveidē ir jāiegulda 30 miljoni eiro, bet dalīto atkritumu konteineru sistēmas uzlabošanā – pieci miljoni eiro, un atdeve ir līdzīga… Tas vis ir jāvērtē šādā aspektā. Es tiešām pašlaik neaizstāvu vienu vai otru viedokli, bet es gribētu redzēt nopietnu finansējuma un atdeves izvērtējumu.

Vai jūsu darbību kaut kā ietekmēs jaunās Eiropas Savienības iniciatīvas par lielāku sašķiroto atkritumu daudzumu?

Tādēļ, ka mēs neesam sadzīves atkritumu savākšanas tirgū, var šķist, ka tas mūs neietekmēs, taču patiesībā tas ietekmē visu industriju. Arī riepu segmentā tiek plānots palielināt savāktā materiāla īpatsvaru. Vienlaikus no sākuma būtu jāredz valdības vīzija par to, kādus stratēģiskos soļus tā grib spert kā pirmos.

Cik viegli vai grūti ir mainīt cilvēku ieradumus un sākt atkritumu šķirošanu?

Es esmu optimiste. Tas ir tāpat kā ar bērniem. Ja tu soli pa solim māci, tad kaut kad jau to arī sāk darīt. Ir vienkārši jāsaprot esošā situācija un ko vajadzētu darīt. Cilvēku motivācijas ir dažādas – uz vienu iedarbojas sods, uz otru iedrošināšana, uz trešo informācija. Tas gluži vienkārši pamazām ir jādara, lai cilvēku paradumus mainītu. Ir jārada arī iespējas – tiem pašiem konteineriem ir jābūt pieejamiem un ar viegli saprotamu informāciju, kas kurā ir jāievieto. Mēs jau varam atcerēties, ko un kur cilvēki meta ārā kādreiz, un jau tagad situācija ir būtiski mainījusies. Latvija var būt ļoti zaļa, ja grib.

Vai jaunajā gadā atkal rīkosiet īpašas riepu savākšanas akcijas?

Ir jābūt kompleksai rīcībai. Kā jau minēju, mēs aktivizēsim sadarbību ar autoservisiem, un arī riepu akcijas ir jārīko, jo servisos nonāk ne visas riepas, kā arī ir vēsturiskie uzkrājumi. Pašlaik mēs vērtējam, cik plašu rīkot nākamo akciju un kā vairāk iekļaut reģionus. Noteikti, ka akcijas notiks pavasarī un rudenī, kad cilvēki parasti maina ziemas riepas. Tāpat pavasarī ir talkas.

Mēģināsim arī ar savas sistēmas klientiem vairāk iekustināt jautājumu par to, ka viņi riepas pieņem bez maksas un mēs pēc tam tās savācam pārstrādei. Līdz ar to kopā ar akcijām, es domāju, jaunajā gadā plānoto riepu apjomu mēs savāksim.