LLKC atgādina par pastiprinātu maijvaboļu izlidošanas risku Latvijas dārzos maija beigās un jūnijā

0

Rīga, 17.maijs, LETA. Maija beigās un jūnijā Latvijas dārzos ir pastiprināts maijvaboļu izlidošanas risks, taču tās var ierobežot virkne pasākumu, tostarp augsnes apstrāde putnu migrācijas laikā, āboliņa ieaudzēšana, lupīnas izmantošana zaļmēslojumā un mulčēšana, aģentūrai LETA pavēstīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā (LLKC).

LLKC norāda, ka maija beigās un jūnijā augu lielākais ienaidnieks – maijvabole – būs gana pieēdusies koku lapas un lidos, lai ieraktos zemē un pa divi lāgi izdētu 25-30 oliņas, no kurām izšķīlušies kāpuri var nodarīt patiesi lielus postījumus dārzos. Maijvaboļu kāpuri būtisku postu var nodarīt visām kultūrām, kuras iestāda pēc veciem zālājiem, ganībām, atmatām – visur, kur tie var netraucēti augt četru gadu garumā. No aptuveni 20-30 centimetru dziļumā zemē iedētajām oliņām kāpuri izšķilsies pēc 40-60 dienām. Pirmajā gadā tie barojas ar sīkām saknītēm, otrajā – jau ar lielākām. Tomēr lielāko kaitējumu tie nodara trešajā gadā.

“Barības meklējumos veģetācijas perioda laikā [maijvaboļu] kāpurs spēj pārvarēt pat līdz 100 metru lielu attālumu. Ceturtajā gadā kāpuri jau jūlijā iekūņojas un augustā, septembrī izšķiļas jaunās vaboles, kuras turpat 35-50 centimetru dziļumā augsnē arī pārziemo,” norāda LLKC vecākais dārzkopības speciālists Māris Narvils.

Viņš norādīja, ka maijvaboļu vairošanos var ierobežot vēsi un lietaini pavasari, vējains laiks, saslimšana ar sēņu vai baktēriju ierosinātām slimībām. Tās iznīcina lielās skrejvaboles, kuras mēdz mitināties dēlos un plāksnēs. Arī kāpurus iznīcina maijvaboļu kāpurus, taču tikai tad, ja tie iekrīt kurmja izveidotajās ejās. Savukārt lielās platībās augsnes apstrādes laikā kāpurus sekmīgi aplasīs strazdi, kovārņi, vārnas, kaijas. Arī vairākkārtējā augsnes apstrāde veicina kāpuru mehānisku apkarošanu, tādēļ to svarīgi ieplānot putnu migrācijas laikā.

Tāpat LLKC norāda, ka maijvabolēm nepatīk arī āboliņa audzēšana, jo ar gumiņbaktēriju piesaistītais slāpeklis tās attur attiecīgās vietās veidot jaunus dējumus. Maijvaboles ierobežo arī lupīnas izmantošana zaļmēslojumā, jo lupīnu saknes tiem ir indīgas, un kāpuri var iet bojā. Vaboles atbaidīs arī eļļas rutka un balto sinepju audzēšana zaļmēslojumam. Savukārt iekļūt augsnē oliņu dēšanai vabolēm traucē mulčas materiālu izmantošana, – labākie materiāli ir koksnes šķelda, smalcināti salmi, mizas mulča. Bioloģiskos dārzos kā vaboļu atbaidītāju var audzēt melno plūškoku. Jaunā augļu dārzā vaboles barošanās laikā no kociņiem var nokratīt uz plēves, tad savākt un iznīcināt.

Vēl viena metode, kā ierobežot maijvaboļu izplatību, ir vienkāršu ķērāju izveidošana vaboļu masveida lidošanas laikā. Iestājoties krēslai, pie spožas metāla plāksnes, lai gaisma tiktu atstarota, var piestiprināt lampu un maijvaboļu krišanas zonā izvietot viegla metāla plāksnīšu ratu, bet apakšā novietot slēgtu ūdens trauku. Vabole lidos uz gaismas avotu, atsitīsies pret plāksni, kritīs lejā un, spārniņam pagriežoties, iekritīs ūdenī. Ūdenim var nedaudz pievienot petroleju. Šādus ķērājus izvietojot, mazās saimniecībās var ievērojami samazināt pieaugušo vaboļu skaitu.

Mazās platībās, kur uz kvadrātmetru ir vairāk nekā divi maijvaboļu kāpuri, ik pa pāris metriem var izrakt 10-15 centimetru dziļu bedrīti, kurā salikt svaigi grieztas kartupeļu šķēles, vietas iezīmējot. Pāris reižu nedēļā vietu jāatrok un baroties salīdušos kāpurus jāsalasa un jāiznīcina. Pa dārzeņu rindām veģetācijas perioda laikā var izlaistīt arī sīpolu mizu novilkumu, ko jāatšķaida un pusi ar ūdeni. Novilkumu var pagatavot vienu trešdaļu sīpolu mizas spaiņa tilpuma aplejot līdz augšai ar ūdeni un atstājot to ievilkties uz piecām dienām.