“SEB”: Darbaspēka pieejamība ir laba problēma, kura spiež domāt un meklēt risinājumus

0
"SEB bankas" valdes loceklis Ints Krasts piedalās Baltijas lielo uzņēmumu finanšu direktoru jaunākās aptaujas rezultātu prezentācijas pasākumā.

“SEB Banka” katru gadu veic Baltijas uzņēmumu aptauju, lai noskaidrotu to viedokli par uzņēmējdarbības vidi. “SEB Bankas” valdes loceklis Ints Krasts intervijā aģentūrai LETA stāsta, ka uzņēmumi ir gatavi investēt un ļoti augstu to dienaskārtībā ir inovācijas. Savukārt lielākais izaicinājums pašlaik ir saistīts ar darbaspēka pieejamību un atalgojuma kāpumu.

Par ko liecina Baltijas uzņēmumu finanšu direktoru aptauja, kuru šogad veica “SEB Banka”?

Aptauja liecina, ka uzņēmumi ir gatavi investēt, uzņemties riskus, vislabāk savu finanšu stāvokli vērtē tieši Latvijas uzņēmumi, kā arī ļoti augstu uzņēmumu dienaskārtībā ir inovācijas. Savukārt, ja runājam par izaicinājumiem, tad pirmajā vietā ir darbaspēks, otrajā – darbaspēks un trešajā – darbaspēks. Turklāt to rāda ne tikai aptauja. Arī sarunās ar uzņēmumiem viss grozās ap darbaspēka jautājumu.

Šogad aptaujā piedalījās 226 Baltijas valstu uzņēmumi, kuru apgrozījums pārsniedz 20 miljonus eiro gadā. Kopējais ekonomiskais fons ir bijis ļoti labvēlīgs, jo ekonomika attīstās un rādītāji iet uz augšu praktiski visās nozarēs, kā arī eksportā. Tajā pašā laikā visās Baltijas valstīs ir izaicinājumi, kuri ir saistīti jau ar minēto darbaspēka jautājumu un atalgojumu, kā arī resursu cenām.

Vai aptaujā parādās arī tas, kādā veidā problēmas ar darbaspēku uzņēmumi taisās risināt? Piemēram, vai redzam to pašu, ko aizstāv dažas uzņēmēju organizācijas, ka plašāk ir jāatver darba tirgus Eiropas Savienībā neietilpstošu valstu darbiniekiem?

Lielākā daļa ir atbildējusi, ka vēlas palielināt produktivitāti. Te gan jāatzīmē, ka ir iespējami divi varianti. Pirmais ir ražot vairāk vai ar augstāku pievienoto vērtību ar esošo darbinieku skaitu. Otra – saglabāt esošo darbības apjomu, bet samazināt darbinieku skaitu. Vēl viens virziens, ko atbildēs min uzņēmumu pārstāvji, ir ieguldījumi tehnoloģijās un ražošanas iekārtās. Tāpat uzņēmumi domā pārskatīt savus procesus, tostarp tos robotizējot. Līdz ar to iespējas ir dažādas, un katrs meklē sev pieņemamāko.

Mēs arī jautājām par uzņēmumu plāniem darbinieku piesaistei no ārvalstīm. Gan Igaunijā, gan Lietuvā vairāk nekā 50% aptaujāto uzņēmumu atbildēja, ka tiem šādu plānu nav. Vēl ap 40% Igaunijas un Lietuvas uzņēmumu atbildējuši, ka vai nu viņiem jau ir darbinieki no ārvalstīm, vai nu viņi plāno tādus piesaistīt. Savukārt Latvijā tie ir 25%. Atalgojuma pieauguma tempi Baltijas valstīs nav vienmērīgi – Lietuva un Igaunija Latvijai ir pusotru līdz divus gadus priekšā. Līdz ar to mēs varam prognozēt, kas notiks pie mums. Nu, piemēram, Lietuvā 18% jeb gandrīz katrs piektais uzņēmums ir atbildējis, ka viņiem pašlaik nav, bet viņi vēlētos piesaistīt darbaspēku no ārvalstīm. Latvijā pašlaik tie ir tikai 4%. Tādēļ tas ir arī jautājums valstij, vai mēs esam gatavi plašāk atvērt robežas darbaspēkam vai nē?

Tomēr vai tas nav akmens arī pašu uzņēmumu dārziņā? Parunājot ar dažu labu ražošanas uzņēmumu, kuri sūkstās par darbinieku trūkumu, rodas jautājums, vai tiešām 21.gadsimtā ar kastu pārvietošanu un produktu iepakošanu ir jānodarbojas cilvēkiem, ja citur to jau sen dara roboti?

Tieši tādēļ tā ir ne tikai problēma, bet ļoti laba problēma. Ja problēmu nebūtu, tad neviens arī neaizdomātos, vai tiešām kastes ir jāpārnēsā cilvēkiem? Arī Latvijā ir uzņēmumi, kur jau tiek testēti automātiskie frontālie iekrāvēji. Ja kādreiz šādu iekārtu vadīja šoferis, tad tagad tas viss ir pilnīgi automatizēts.

Tādēļ es teikšu, ka īstenībā tā ir laba problēma, kura spiež domāt un meklēt risinājumus. Latvijā ir maz iedzīvotāju, tādēļ mēs nekad nebūsim lētā darbaspēka zeme. Tas ir jāaizmirst. Līdz ar to mums ir jādomā vai nu par augstākas pievienotās vērtības radīšanu, kas ļauj darbiniekiem maksāt vairāk, vai nu katram uzņēmumam ir jāatrod optimālais modelis ar zemas un augstas pievienotās vērtības darbaspēka attiecību.

Tāpat ir jādomā, kā šo problēmu mazināt jau valsts līmenī. Piemēram, tajā pašā valsts un pašvaldību sektorā, tostarp valsts un pašvaldību uzņēmumos, strādā pietiekami daudz darbinieku. Tāpat mēs visi zinām, ka ir virkne procesu, kurus šajā sektorā var organizēt daudz efektīvāk. Līdz ar to ir pietiekami liela iespēja atbrīvot darbiniekus un piedāvāt tos privātajam sektoram. Ir tiešām ļoti grūti nosaukt valsts un pašvaldību uzņēmumus, kuriem būtu radīts efektivizācijas plāns. Pēdējais, par ko dzirdēts, ir “Latvenergo”, kuri ir paziņojuši savu efektivizācijas programmu, kā arī darbinieku skaitu, kuri varētu nonākt privātajā sektorā. Gribētos dzirdēt par vairāk šādiem uzņēmumiem.

Vēl viens neizmantots resurss ir seniori. Mums valstī ir ap 600 000 pensionāru, un kādi 100 000 pilnīgi noteikti vēl var aktīvi strādāt. Citās Eiropas valstīs mēs redzam daudz vairāk aktīvi strādājošu senioru nekā pie mums. Varbūt tā ir mentalitāte, varbūt darba devēju attieksme, bet tas ir vēl viens resurss. Tas pats attiecas uz invalīdiem. Piemērs ir Islande, kur arī ir maz iedzīvotāju, un tur ir nopietnas programmas, kuras sekmē invalīdu nodarbināšanu. Līdz ar to ir pietiekami daudz veidu, lai darba tirgu padarītu efektīvāku.

Ja turpinām par darbaspēku, tad aptaujas rezultāti Igaunijā liecina, ka darbaspēka jautājums jau palielina spiedienu uz uzņēmumu pelnītspēju un produktu cenām. Arī Lietuvā šis spiediens jau ir samērā augsts. Latvijā tas vēl nav tik izteikti. Tas vēlreiz apliecina, ka Latvijas attīstība ir ar zināmu laika nobīdi no Igaunijas un Lietuvas. Mēs noteikti nonāksim pie tā paša, proti, ka uzņēmumiem būs jādomā, kurš uzņemsies augošās darbaspēka izmaksas. Vai tie būs uzņēmumu īpašnieki, kuriem saruks peļņa, vai patērētāji, kuri akceptēs augstākas cenas. Tas arvien vairāk aktualizēsies nākamajos gados.

Vienlaikus aptauja liecina, ka uzņēmumi kopumā par savu attīstību ir optimistiski?

Jā, lielākā daļa uzņēmumu ir optimistiski par nākamajiem 12 mēnešiem.

Mēs arī lūdzām, lai uzņēmumu pārstāvji novērtē savu kompāniju finanšu stāvokli, un ir redzams, ka Latvijas uzņēmumu finanšu direktori to vērtē vispozitīvāk. Praktiski 80% to vērtē kā labu vai ļoti labu. To mēs redzam arī bankā gan kreditēšanā, gan uzņēmumu uzkrājumos un atlikumos kontos, gan uzņēmumu līdzdalības apmērā projektos, kuriem tiek ņemti aizņēmumi.

Cik liela nozīme uzņēmumu plānos pašlaik ir inovācijām?

Latvijas uzņēmumi izceļas ar atbildēm, ka tas ir ļoti svarīgi. Taču mums bija arī jautājums, cik no uzņēmumu produkcijas vai pakalpojumiem pašlaik tiek realizēti caur elektroniskiem pārdošanas kanāliem, kas indikatīvi parāda uzņēmumu iešanu līdzi jaunajām tendencēm. Un te nu mēs redzam, ka 75% Latvijas uzņēmumu elektroniskos pārdošanas kanālus nelieto vispār, kas ir daudz vairāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Protams, ka uzņēmumiem ir dažādi darbības veidi un modeļi, tādēļ ne visi to vispār var izdarīt. Tomēr tas raisa pārdomas. It īpaši tādēļ, ka neviens nav atbildējis, ka produkcijas pārdošanas apmērs elektroniskajos kanālos veidotu vairāk par 50%. Igaunijā šis īpatsvars ir jau 10% no lielajiem uzņēmumiem.

Vai jūs bankā redzat, ka uzņēmumi arī nāk un vēlas kredītus inovatīviem projektiem? Vai tomēr aptaujā ir minēta tikai domāšana, kura praktiski tā arī nerealizējas?

Tā ir ļoti plaša tēma, jo inovācija jau var būt arī kāda darbības procesa izmaiņa. Es varu nosaukt uzņēmumus, kuri specializējas tiešām augstas pievienotas vērtības produktu ražošanā, un liela daļa no to projektiem ir saistīti ar inovācijām. Taču, lai tas attīstītos plašāk, ir jāmainās arī sabiedrības domāšanai. Labs piemērs ir kaut vai tas, ka Latvijā izpētes un attīstības jeb R&D jomā tiek ieguldīts nepilns pusprocents no IKP. Tas ir nožēlojami maz. Zviedrijā tie ir 3% no IKP, un tie ir nesamērojami lielumi gan procentuālā izteiksmē, gan absolūtos skaitļos. Arī Igaunijā un Lietuvā tas ir vairāk nekā Latvijā.

Kā ir ar uzņēmumu gatavību uzņemties lielākus finanšu riskus?

Ja mēs skaitām kopā atbildes, kur pausta gatavība uzņemties lielākus finanšu riskus īstermiņā un ilgtermiņā, tad 80% no Latvijas uzņēmumu pārstāvjiem ir atbildējuši apstiprinoši. Ja mēs domājam, kādēļ tā, tad sava loma noteikti ir kopējam pozitīvajam ekonomiskajam fonam. Savukārt Igaunijā katrs trešais ir atbildējis “nē”, jo ir ekonomikas pārkaršanas pazīmes.

Latvijas uzņēmumu atbildes arī liecina, ka galvenokārt papildu finanšu risks ir saistīts ar papildu kapitālieguldījumiem, apgrozāmiem līdzekļiem u.c.

Savukārt uz jautājumu, kur nonāks uzņēmumu līdzekļi, teju puse ir investīciju noskaņojumā – 35% saka, ka ieguldīs savā mājas tirgū, vēl 11%, ka veiks investīcijas ārvalstīs. Tajā pašā laikā mēs redzam, ka pēdējo četru gadu laikā ievērojami – līdz 30% – ir pieaudzis to uzņēmumu skaits, kuri saka, ka brīvos līdzekļus izmaksās dividendēs. Turklāt tas ir daudz vairāk nekā Igaunijā un Lietuvā. Tas ir jautājums – vai šie uzņēmumi neredz, kur investēt, vai prasīgāki ir akcionāri? Tas ir aktuāls jautājums, un par to ir svarīgi domāt kontekstā ar uzņēmumu nākotni.

Salīdzinoši kolorīta aina redzama, ja aplūkojam atbildes uz jautājumu, kādas ir uzņēmuma prioritātes nākamajam gadam. Dominē atbildes par un ap jauniem produktiem, kā arī uzsvars tiek likts uz digitalizāciju un automatizāciju. Tas nozīmē, ka uzsvars tiek likts uz jaunu produktu, jaunu pakalpojumu meklēšanu. 16% min arī izmaksu samazināšanu.

Kādēļ ir izveidojusies situācija, ja neskaita “pirmrindniekus”, ka lielākā daļa Latvijas uzņēmumu tomēr inovācijās atpaliek no Baltijas kaimiņiem? Vismaz uz to norāda ieguldījumi R&D jomā.

Es tam tomēr kā vispārinājumam īsti negribētu piekrist.

Ļoti daudz ir saistīts ar to, kas notiek uzņēmuma iekšienē. Ja uzņēmuma vadības komandas domāšanā tam ir augsta prioritāte, tad notiek diezgan daudz. Šie jautājumi – stratēģija, resursu novirzīšana – sākas no vadības. Protams, ka visi šie procesi paņem resursus un rezultāts īsti nav prognozējams. Klasisks piemērs ir jaunuzņēmumi, kur no 100 idejām labi ja viena “aizlido”. Bet tikpat labi bēdīgs iznākums var būt visām 100 idejām. Tas no uzņēmumiem prasa pacietību, drosmi un apziņu, ka kļūdas ir pieļaujamas. Kā jau minēju, šai apziņai ir jābūt jau vadības līmenī. Turklāt nav jau tādas vienas veiksmes formulas.

Gribētos arī, lai šī inovāciju un apziņas kultūra nāktu jau no mūsu augstskolām un mācībspēkiem. Lai jaunie cilvēki, kuri nāk ārā no augstskolām darba tirgū, nesamierinātos ar “status quo” situāciju un spētu jau nostabilizējušās organizācijas izaicināt.

Uzņēmumiem jau ļoti bieži ir viegli ieslīgt pašapmierinātībā un neko jaunu nedarīt. It īpaši situācijā, kad ekonomikai tāpat iet labi.

Šis nav viegli atbildams jautājums, un tādēļ es arī negribu piekrist tam, ka mums neiet tik labi kā kaimiņiem. Ir daudzi piemēri, kur mēs esam veiksmīgāki.

Savukārt ģeopolitiskie riski, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir mazinājušies?

Jā. Ja mēs atceramies, tad pēc Krimas aneksijas sekoja Krievijas sankcijas. Igaunijā bija satraukums par to, kā atrisināsies Somijas attiecības ar Krieviju, kurās arī noteiktā brīdī bija neskaidra situācija.

Pēdējos mēnešos fonā noteikti ir tirdzniecības karu un sankciju jautājumi. Ļoti grūti ir pateikt, kādu iespaidu uz mums atstās Ķīnas un ASV konflikti tirdzniecības jautājumā. No otras puses, iespējams, tieši tā ir iespēja Latvijas uzņēmumiem, jo Eiropa pašlaik šajos konfliktos īpaši netiek iejaukta.

Tomēr, ja mēs atceramies, kāda situācija bija pēc Krimas aneksijas, pašlaik ģeopolitisko risku jautājums uzņēmējiem jau ir daudz mazsvarīgāks. Lai gan sankciju jautājums nav beidzies, visi pie tām jau ir pieraduši. Lietuvā un Latvijā iepriekš bija daudz uzņēmumu, kuri paļāvās uz eksportu Krievijas tirgum. Tagad mēs biznesa plānos redzam, ka pamata scenāriji vairs netiek būvēti, paļaujoties uz Austrumu tirgu. Jā, tirdzniecība ar Krieviju joprojām ir, bet pamata scenāriji tiek bāzēti citos, prognozējamākos tirgos.

Balstoties uz šo aptauju, kādas ir prognozes par kreditēšanas attīstību? Būs pieaugums un inovāciju projekti, kuriem uzņēmumi lūgs kredītus?

Ja mēs skatāmies uz banku kopējo kredītportfeli, tad pirmajā pusgadā tas bija gandrīz turpat, kur pirms gada. Iemesli ir dažādi. Mēs zinām, ka virkne banku fokusējās uz nerezidentu apkalpošanas biznesa modeli. Tagad no kopējās statistikas nāk ārā vairāki kredīti, kuri bija saistīti ar šo biznesa modeli. Taču, ja tos neskaitām un vērtējam tikai Latvijas uzņēmumus un organizācijas, tad pieaugums ir ap 3%. Es prognozēju, ka šogad kreditēšana pieaugs IKP izaugsmes apmērā vai nedaudz vairāk. Ja runājam par jomām, kuras tiek kreditētas, tad Latvija kā valsts nav tik spēcīga lielizmēra ražošanā, kā arī gribētos redzēt daudz vairāk uzņēmumu, kuri iegulda augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Tomēr kopumā, ja kopējā ekonomiskā izaugsme saglabāsies un it īpaši būvniecībā, tad veselīgs pieaugums būs arī kreditēšanā. Tas ir nedaudz virs IKP izaugsmes.

Kā ir ar ārvalstu investoru interesi? Šķērslis ir tas pats darbaspēks?

Tas noteikti ir viens no kritērijiem, kuru visi ārvalstu investori vērtē. Katru gadu Ārvalstu investoru padomē Latvijā tiek veikta aptauja, un visi kā viens atbild, ka viņu plānos ir turpināt investēt Latvijā. Jautājums ir tikai par investīciju apjomu. Vienlaikus ir jābūt reālistiem. Nebūs tā, ka šeit ieradīsies kāds investors, kurš būvēs milzīgu rūpnīcu tūkstošiem darbinieku.

Tajā pašā laikā Latvijā jau vēsturiski ir jomas, kuras ir spēcīgas, – farmācija, kokapstrāde u.c. Vienkārši ir jādomā, kā tās attīstīt nākamajā pakāpē. Milzīgs potenciāls joprojām ir IT jomai. Valstij ir jādomā, kā turpināt gatavot IT speciālistus un, iespējams, radīt vidi, lai tos var piesaistīt. Neizsmeltas iespējas joprojām ir transporta un tranzīta sektoram. Te ir jātiek skaidrībā ar lēmumu pieņemšanas caurskatāmību un vienādu apstākļu radīšanu ostās.

 

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here