„Swedbank”: Tiek sagaidīta ļoti izlēmīga rīcība no valsts institūciju puses

0
AS "Swedbank" valdes priekšsēdētājs Reinis Rubenis.

Pēc šā gada notikumiem Latvijas banku sektorā gan starptautiskās struktūras, gan Latvijas finansisti sagaida ļoti izlēmīgu rīcību no valsts institūciju puses – galvenokārt likumu piemērošanas jomā -, intervijā aģentūrai LETA uzsvēra “Swedbank” valdes priekšsēdētājs Reinis Rubenis. Ja tas nenotiks, tad Latvija riskē nokļūt tā saucamajā pelēkajā sarakstā, un tad sekas jutīs ne tikai bankas, bet jau visa ekonomika. Vienlaikus līdzšinējā nerezidentu biznesa apmēru samazināšana uz Latviju ir atstājusi daudz mazāku iespaidu nekā visi baidījās, atzina Rubenis, piebilstot, ka likviditātes problēmas Latvijas banku sektorā tādēļ nav radušās.

Kā norises ap un par Latvijas banku sektoru ir ietekmējušas “Swedbank”? Vai tas ir iedragājis Latvijas finanšu sektora kopējo, ne tikai nerezidentu banku reputāciju?

Ir skaidrs, ka šogad ir noticis ļoti daudz kas un finanšu sektora reputācija ir ietekmēta būtiski.

Latvijas bankas dzīvo it kā divās dažādās pasaulēs, kuras gan klientu, gan maksājumu ziņā pārklājas maz. Tādēļ es teiktu, ka tiešas ietekmes uz “Swedbank” nav, bet reputācijas riski, protams, atstāj savu iespaidu. “Moneyval” novērtējums Latvijai, kurš divās jomās bija neapmierinošs un astoņās viduvējs, ir ļoti nopietns signāls. Padziļinātais uzraudzības režīms, kurš tagad ir iedarbināts, ir jāņem ļoti nopietni. Mēs tam rūpīgi sekojam līdzi un ceram uz ļoti izlēmīgu rīcību valsts pusē, lai pie visām norādītajām jomām tiktu nopietni strādāts un par progresu notiktu komunikācija.

No malas vērojot visu procesu, iespaids bija tāds, ka pēc ASV “FinCEN” ziņojuma par “ABLV Bank” sākās ļoti liela rosība, ātri tika pieņemti lēmumi, tad iestājās tāds zināms atslābums un rosība atsākās pēc “Moneyval” ziņojuma publiskošanas. Vai ir redzams, ka lēmumi un rīcība valsts pusē ir konsekventa, vai tomēr ir vajadzīgs kāds spēriens no malas?

Ļoti negribētos, lai tas tā notiek. Tās ir arī bažas no mūsu puses, ka ziņojums tika publicēts, mediji uzrakstīja pāris ziņas, bija pāris skaidrojošas intervijas, un tagad viss var pierimt. Tiek sagaidīta ļoti izlēmīga nopietna rīcība no valsts institūciju puses. Turklāt es pat teiktu, ka ne tik daudz uzraudzības, cik likumu piemērošanas jomā. Es domāju, ka arī starptautiskās institūcijas pašlaik ļoti nopietni sekos līdzi tam, kā strādā Kontroles dienests, kā strādā prokuratūra, kā strādā tiesu sistēma, kādā veidā tiek ierosinātas lietas, kā tās tiek izskatītas, kādi sodi tiek piemēroti. Mērīs tieši praktisko rīcību.

Ko bankām var nozīmēt tas, ja situācija neuzlabojas un pēc padziļinātā kontroles režīma mēs nokļūstam jau tā saucamajā pelēkajā sarakstā?

Tas ietekmēs ne tikai bankas, bet jau visu valsti. Pilnīgi noteikti. Protams, ka primāri tas skars finanšu nozari, bet tas jau daudz nopietnāk ietekmēs valsts reputāciju, atstās iespaidu uz investīcijām. Tas var atstāt kaut kādu iespaidu arī uz maksājumiem, uz norēķiniem ASV dolāros. Tas var atstāt iespaidu uz valsts kredītreitingu un tālāk jau uz valsts parāda apkalpošanas izmaksām. Tas viss ir nopietni. Tādēļ es ļoti ceru, ka arī valsts pusē to visu saprot. Pašlaik arī var redzēt, ka valdības pusē šī izpratne ir laba un attieksme nopietna. Ļoti pragmatiska rīcība ir redzama gan no premjera, gan regulatora puses. Tādēļ es domāju, ka izpratne ir laba. Jaunajai valdībai ar jaunu sparu jāturpina iesāktais.

Kā pašlaik notiek starptautiskie norēķini ar ASV dolāriem? Vai uz tiem reputācijas jautājumi ir atstājuši iespaidu?

Mums ir mūsu korespondējošās bankas – “Wells Fargo” un “Citibank”. Viņi ir apjautājušies, kā mēs uz šo situāciju skatāmies, bet nekāda operacionāla ietekme nav bijusi.

Vai finanšu industrijai ir iespējas ietekmēt valsts pusi, ja jutīsiet, ka sākas zināma bremzēšanās?

Kopā ar citiem nozares pārstāvjiem esam iesaistīti premjera vadītā darba grupā, kura tiekas reizi mēnesī. Šajās tikšanās reizēs mums ir iespēja gan uzklausīt ziņojumus par progresu, gan izteikt viedokļus par aktuālām tēmām, gan uzdot jautājumus. Tādēļ es teiktu, ka bankas ir iesaistītas salīdzinoši veiksmīgi. Mums tiek sniegta gan informācija, gan ir iespēja izteikt savas bažas.

Nerezidentu noguldījumu apjoms, salīdzinot ar laiku pirms dažiem gadiem, ir sarucis aptuveni četras reizes līdz trīs miljardiem eiro, bet vietējo iedzīvotāju un uzņēmumu noguldījumu apjoms nemainīgi svārstās ap 12 miljardiem eiro. Ko tas nozīmēs banku sektoram? Vai neizbēgami būs bankas, kuras apvienosies, aizies?

Es domāju, ka labā ziņa ir tā, ka regulators ir veiksmīgi ticis galā ar uzstādījumu samazināt nerezidentu noguldījumu apjomu Latvijas banku sistēmā. Tik īsā laikā un salīdzinoši nesāpīgi nonākt līdz tam, ka ārpus Eiropas Savienības mītošo nerezidentu noguldījumu īpatsvars ir samazinājies līdz 10%, ir jānovērtē ļoti atzinīgi.

Otra pozitīvā ziņa – tas nav atstājis ietekmi uz reālo kreditēšanas tirgu un reālo ekonomiku. Likviditātes šajā reģionā pietiek, un uz vietējo tirgu orientētās bankas spēj šajā reģionā finansēt visu pieprasījumu. Samazinājums nerezidentu noguldījumos nav radījis likviditātes problēmas.

Sākotnēji visi baidījās, ka iespaids uz ekonomiku būs negatīvāks. Tagad ir redzams, ka iespaids ir neliels. Protams, tas ir, bet drīzāk tas pakārtoti ir uz kādiem saistītiem uzņēmumiem. Taču liela trieciena ekonomikai nav. Ekonomika un finanšu sektors to ir pārdzīvojis ļoti labi.

Ko jūs sagaidāt no jaunās Saeimas un valdības? Ko vajadzētu darīt un tieši pretēji – kādu rīcību jūs nevēlētos redzēt?

Visupirms vajadzētu saprast, kas attiecībā uz finanšu nozari ir uzsākts un ko vajadzētu pārņemt. Tam ir jāpieiet ļoti nopietni un jāizprot, kādi lēmumi tika pieņemti un kāpēc. Kurss, kurš tika uzsākts Māra Kučinska vadībā, ir pareizs. Tas ir jāturpina.

It īpaši pirmajā gadā pēc padziļinātās uzraudzības režīma noteikšanas ļoti nopietni ir jāizturas pret “Moneyval” rekomendācijām. Lēmumi tiešām ir jāpieņem un ir jāpiešķir papildu resursi gan Kontroles dienestam, gan Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, gan prokuratūrai un citām iesaistītajām institūcijām.

Savulaik uzskatīju, ka vienas vai otras valsts veiksmi primāri nosaka politiskie procesi un tikai tad jau nāk visi pārējie – ekonomiskie utt. Taču pēdējie gadi, manuprāt, ir parādījuši, ka ekonomiskie procesi nav nemaz tik atkarīgi no politikas. Mēs taču esam redzējuši gan “Brexit”, gan Donaldu Trampu. Tas liek domāt, ka ir politiskā pasaule, bet ekonomiskajai pasaulei ir sava inerce.

Mūsu valstij ir jāturpina uzņemtais politiskais un ekonomikas kurss.

Kā jūs vērtējat to, ka šajā laikā Baltijas tirgū, iegādājoties “Luminor Bank”, ienāk ASV investīciju fonds “Blackstone”?

Ļoti pozitīvi – no daudziem aspektiem.

Tas nāk par labu visam finanšu sektoram?

Tas ir labs notikums, jo, pirmkārt, demonstrē uzticēšanos Baltijas finanšu sistēmai. Tajā skaitā arī Latvijas. Tāpat, ņemot vērā visu ģeopolitisko fonu, nav slikti, ka “Blackstone” ir ASV fonds. Tāpat tās ir labas ziņas “Luminor” darbiniekiem, jo ir iegūts akcionārs, kurš ir gatavs veikt nepieciešamos ieguldījumus.

Kā jūs pašlaik vērtējat situāciju kreditēšanas tirgū? Daudzi saka, ka no bankām gribētu sagaidīt straujāku kreditēšanas apjomu pieaugumu.

Bankas arī gribētu kreditēt straujāk. Es tiešām esmu ļoti pārsteigts par šo diametrāli pretējo spoguļattēlu, kad vieni saka, ka bankas nekreditē, bet bankas, ka trūkst pieprasījuma.

Ja mēs skatāmies uz Igauniju un Lietuvu, tad tur kredītportfeļu izaugsme ir lielāka un vairāk saistīta ar ekonomikas izaugsmi. Latvijā, ja atskaitām nerezidentu banku ietekmi un daļas “Luminor Bank” kredītportfeļa atstāšanu mātesbankām, tad Latvijā kredītportfelis ir pieaudzis tikai par +0,1%. Jau divus gadus mēs lielas izmaiņas neredzam.

Atšķirība ar Lietuvu un Igauniju mums veidojas tādēļ, ka mums nav lielu un kvalitatīvu investīciju, jo pieaugumu nosaka tieši lielie darījumi. Ja ir liels uzņēmums, kurš grib ieguldīt 100 vai 200 miljonus eiro, tad tas uzreiz ir redzams kopīgajā statistikā. Taču kopumā nav arī tik slikti – šī gada sešos mēnešos jaunā pārdošana ir augusi par 19% un pieaugums ir vērojams visos segmentos. Mazie un vidējie uzņēmumi ir ļoti aktīvi un veiksmīgi kreditējas. Tomēr jāatzīst – pieprasījuma puse lielo kredītu sadaļā nav tik izteikta, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Lietuva ir daudz industriālāka un arī Igaunijā, pateicoties Somijai, ir izveidojušies lielāki uzņēmumi. Savukārt mums pieprasījumi pēc lieliem investīciju kredītiem ir ļoti reti.

To pašu, ko par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, mēs varam teikt arī par privātpersonām. Nekustamā īpašuma kreditēšanā pieaug gan pieteikumu skaits, gan kreditēšanas apjomi. Tur viss ir kārtībā – veselīga, ilgtspējīga izaugsme.

Kādēļ Latvijā nav šo lielo investīciju? Kur jūs redzat šķēršļus? Pie vainas ir tā pati atbilstoša darbaspēka pieejamības problēma, kaut kas cits?

Jāatzīst, ka pēdējā pusgadā lielāki investīciju projekti sāk parādīties. Tie vēl ir diskusiju formā, bet daži no tiem nākamgad varētu īstenoties. Tas nozīmē, ka daži uzņēmumi varētu veikt būtiskākas investīcijas nekā tikai savu pamatlīdzekļu uzturēšana. Tādi investīciju pieprasījumi mums ir uz galda. Tāpat “Rail Baltica” projektam vajadzētu rezultēties lielākos pieprasījumos pēc finansējuma.

Ja mēs detalizētāk analizējam hipotekāro kreditēšanu – kā tā attīstās?

Hipotekārās kreditēšanas apjomi mums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir auguši par aptuveni 20%. Turklāt pieaugums bija gan pērn, gan tāds varētu turpināties nākamgad.

Interesanti ir tas, ka Igaunijā un Lietuvā īpašumu cenas ir atkopušās un šur tur jau pat pārsniegušas pirmskrīzes līmeni. Latvijā nekas tamlīdzīgs nav noticis. Cenas ir pakāpušās, aktivitāte ir pieaugusi, bet īpašumu cenas joprojām ir par aptuveni 30% zemākas nekā pirms krīzes. Es gan nesaku, ka tām obligāti būtu jāsasniedz pirmskrīzes līmeņi, bet salīdzinājums ar Igauniju un Lietuvu ir interesants. Eventuāli aktivitātes pieaugumam tomēr ir jārezultējas arī cenu korekcijā.

Cik liela nozīme ir īpašumu iegādes atbalsta programmām?

Tās ir ļoti nozīmīgas. Četri no desmit izsniegtajiem hipotekārajiem aizdevumiem privātpersonām ir ar šo programmu atbalstu. Latvijā tiem, kuri iegādājas pirmo mājokli, lielākā problēma ir tieši pirmā iemaksa.

Tomēr, ja pirmā iemaksa ir ar atbalstu, vai pēc tam nav vērojami maksājumu kavējumi?

Nē. Kopumā tie ir ļoti kvalitatīvi kredīti bez kavējumiem. Augošā ekonomika kopumā pozitīvi ietekmē maksātspēju. Maksātspējas izvērtēšanas kritēriji tiem, kas ņem kredītu ar vai bez atbalsta programmas, ir vienādi – bez nekādām pielaidēm, jo mums ir ļoti svarīgi, lai cilvēkiem šīs saistības nekļūst par pārlieku lielu slogu.

Tad varbūt atbalsta programmas vajag paplašināt?

Ja valsts un “Altum” nāks pretī, noteikti. Pirmā atbalsta programma bija ģimenēm ar bērniem. Tagad ir programma jaunajiem profesionāļiem. Šīs programmas reāli strādā un ir ļoti nozīmīgas.

Vai hipotekārajā kreditēšanā nākotnē nav gaidāmas problēmas, kuras ir saistītas ar mainīgo EURIBOR likmi un uz kurām norāda arī Eiropas Centrālās bankas amatpersonas? Proti, EURIBOR likme jau ilgu laiku ir ļoti zema, bet kādreiz tā atkal pieaugs. Un tad ir jautājums, vai augs arī iedzīvotāju un uzņēmumu ienākumi, lai tie spētu segt augstākus maksājumus par saviem hipotekārajiem kredītiem?

Es uzreiz gribētu uzsvērt – Latvijā pilnīgi noteikti nav kredītburbuļa. Iespējams arī tādēļ, ka šajā ekonomikas izaugsmes ciklā kreditēšana ir sākusies vēlāk. Ekonomikas cikls jau ir izaugsmes fāzē, bet kredītburbuļa mums pilnīgi noteikti joprojām nav.

Citur ir?

Tas ir tāds relatīvs jēdziens, bet, ja mēs salīdzinām Latviju ar pārējām Baltijas valstīm un Skandināviju, mūsu sabiedrība ir vispiesardzīgākā. Tādēļ tāda riska kā iepriekšējā krīzē nav.

Protams, ka procentu likmes kaut kad ies atpakaļ. Daži prognozē, ka šis process varētu sākties jau pēc gada. Savukārt cilvēki ir pieraduši pie tā, ka procentu likmes ir zemas. Tā nebūs mūžīgi, un to tiešām vajag atcerēties.

Es atceros – un tas nebija nemaz tik sen -, kad EURIBOR bija 2-3%, un tad, kad iestājās likviditātes krīze, visi 5%. To vajag ņemt vērā un citreiz pašizglītojošos nolūkos paspēlēties ar kalkulatoru, lai saprastu, ko tas var nozīmēt manam kredīta maksājumam.

Protams, likmes iet roku rokā ar inflāciju un inflācija ar potenciālu celt algas. Bet ne viss notiek vienmērīgi. Un tas ir jāatzīst arī attiecībā uz algām.

Kā “Swedbank”, salīdzinot ar citām Latvijas bankām, tik ilgi izdodas noturēties peļņas līdera pozīcijās?

Uz peļņu vienmēr ir jāskatās kontekstā ar aktīviem, no kuriem tā tiek gūta. Pret to biznesa apjomu, kas mums ir Latvijā, pret mūsu 3,5 miljardu eiro kredītportfeli, peļņa nav liela. Turklāt pašlaik finanšu sektorā ir investīciju cikls, un lielākā daļa peļņas tiek izmantota inovāciju finansēšanai.

Par ieguldījumiem. Vai cilvēki joprojām aktīvākie ir fondēto pensiju līmenī, vai tomēr beidzot sāk aktivizēties arī trešais pensiju līmenis, citi fondi?

Fondēto pensiju līmenis aug pats par sevi, jo tajā veidojas uzkrājumi. Tomēr cilvēki arvien vairāk un vairāk sāk ieguldīt arī pensiju trešajā līmenī.

Protams, piemēram, Zviedrijā dažādie uzkrāšanas produkti ir daudz komplicētāki. Latvijā problēma ir tajā, ka daudzi joprojām vēl nespēj izvērtēt ieguldījumu risku vai aktīvus, kuros vēlas ieguldīt. Ar cilvēkiem ir diezgan daudz jāstrādā, lai viņi saprastu, kādas izvēles ir. Pašlaik var prognozēt, ka pārskatāmā nākotnē noteikti augs ieguldījumi trešajā pensiju līmenī.

Parasti izvēršas diskusijas par to, ka tajos pašos pensiju fondos ir uzkrāti apjomīgi Latvijas iedzīvotāju līdzekļi, kas ir ievērojams investīciju potenciāls, bet Latvijas ekonomikā tie labākajā gadījumā nonāk obligācijās vai depozītos. Vai jūs redzat, ka palielinās ieguldījumu iespējas Latvijā?

Mēs esam viens no tiem tirgus spēlētājiem, kuri tiešām iegulda gan Latvijā, gan Baltijā. Mēs uzskatām, ka šī nauda ir jāiegulda vietējos uzņēmumos, lai sekmētu vietējās ekonomikas attīstību. Vienlaikus tam jāiet roku rokā ar riska un ieguldījumu kvalitātes izvērtējumu, bet vietējā ekonomikā pilnīgi noteikti ir jāiegulda. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc klienti izvēlas ieguldīt tieši “Swedbank” pensiju fondos.

Fondu pārvalde attīstās, un gadu no gada parādās arī jauni fondi, kuros mēs varam ieguldīt. Tas viss lēnām iekustas, jo tam ir nepieciešams laiks.

Latvijā joprojām ir situācija, ka vienā rindā stāv vairāku banku automāti. Vai racionālāk nebūtu, ja būtu viena bankomātu sistēma, kura apkalpotu visu banku izsniegtās maksājumu kartes? Cik dzirdēts, tad tieši “Swedbank” kā lielākā bankomātu tīkla īpašnieks neesot ieinteresēts vienotas sistēmas izveidē.

Ideja par vienotu bankomātu tīklu virmo gaisā jau daudzus gadus. Šim jautājumam ir daudz dažādu aspektu, kuri jāizvērtē pirms lēmuma pieņemšanas. Mēs pie bankomāta tīkla un tā efektivitātes esam strādājuši daudz. Lai kā tas nebūtu, bet bankomātu tīkls mazākos novados pilda arī sociālo funkciju. Mēs esam izlēmuši, ka katrā novadā bankomātam ir jābūt, lai gan tie ir ieguldījumi. Ja bankomātu tīkla pārvalde tiek atdota kādai trešajai personai, ir jāsaprot, uz kādiem principiem tas notiks. Iespējams, ka daudzos novados tad bankomātus vienkārši “noskrūvēs”, jo skaidrs, ka tie nekad sevi neatpelnīs. Lai bankomāts sevi atpelnītu, ir jābūt noteiktam transakciju skaitam. Vēl viens aspekts ir saistīts ar to, ka daudzas filiāles, turklāt ne tikai “Swedbank” filiāles, pāriet uz darbības konceptu, kurā vairs nav skaidras naudas darījumu. Tas ir iespējams tikai tad, ja blakus ir bankomāts, no kura var izņemt naudu vai iemaksāt naudu, veikt noteiktas transakcijas. Ja ir vienots bankomātu tīkls, tad rodas jautājums, pie kurām filiālēm tad tas atradīsies? Tādēļ ir jautājums, vai visu minēto var atrisināt.

Kā citas valstis šo jautājumu risina?

Skandināvijā bija vienošanās par bankomātu tīkla atdošanu trešajai personai. Taču, kad filiāles pamazām sāka atteikties no skaidras naudas darījumiem, tad parādījās problēmas, kuras jau minēju.

Vai joprojām ir sastopami gadījumi, kad uz bankomātiem uzstāda ierīces, kuras nolasa karšu datus?

Mazāk nekā kādreiz.

Un kā ar mēģinājumiem ielauzties internetbankā?

Pašlaik mēs jūtamies droši, bet šī ir joma, kurā ir jādomā vairāki soļi uz priekšu. IT pasaule mainās, un arī hakeri kļūst daudz izglītotāki un radošāki. Bankām ir jārēķinās ar visdažādākā veida riskiem, un pie tiem tiek nopietni strādāts.

Kā jums iet ar “Smart ID” ieviešanu līdzšinējo kodu karšu vietā?

Labi. Mums jau ir vairāk nekā 300 000 mobilo aplikāciju un gandrīz tikpat “Smart ID” lietotāju. Tomēr rēķināmies, ka ir sabiedrības daļa, kura ļoti ātri šīs lietas saprot un pieņem, un ir sabiedrības daļa, kurai ir nepieciešams ilgāks laiks un izglītošana, tostarp klātienē. Ikviens jaunais pakalpojums, kuru mēs radām, mums pašiem ir jāvērtē caur prizmu, ka tam jābūt pieņemamam miljonam cilvēku. Mēs jau varam izdomāt kādu ļoti advancētu norēķinu veidu, bet, ja to nesapratīs vairums mūsu klientu, tā kļūs par problēmu.

Kodu kartes nākamgad rudenī vairs nebūs izmantojamas. Turklāt tas nav bankas lēmums. To prasa regulācija, jo kodu kartēm vairs nav pietiekama drošības līmeņa.

Vietā būs vai nu “Smart ID”, kurš ir pieejams viedierīcēs, vai par maksu būs jāiegādājas kodu kalkulators. Vai tomēr nesagaidāt neapmierinātību, jo, pieļauju, ka daļa vecākās paaudzes “Smart ID” varētu arī nelietot?

Sāksim ar to, ka “Smart ID” ir visefektīvākais veids, kā autorizēties. Tomēr, protams, ne visiem ir viedtālruņi un ne visi spēs šo aplikāciju ielādēt. Tad atliek kodu kalkulators. Pensionāriem un citām sociāli jūtīgām grupām mēs kodu kartes aizvietosim ar kodu kalkulatoriem par subsidētu cenu, turklāt vājredzīgiem un neredzīgiem klientiem būs īpaši pielāgoti kalkulatori. Kādēļ vispār ir cena? Tādēļ, lai cilvēki atbildīgi attiektos pret šīm ierīcēm un katru reizi nenāktu pēc jauna kalkulatora. Taču mums pašiem tas izmaksās dārgāk.

Tā tiešām ir nopietna migrācija, jo kodu karšu lietotāju ir daudz.

Cik daudz jūsu klientu vēl lieto parastās kodu kartes?

Gandrīz pusmiljons. Protams, ka daudzi lieto abus – viņiem ir gan kodu karte, gan “Smart ID”.

Kādi ir bankas plāni mākslīgā intelekta izmantošanas ziņā?

Mūsu galvenais uzdevums mākslīgā intelekta jomā ir iemācīties strādāt ar to milzīgo datu apjomu, kurš mums ir, un veidot klientiem personalizētus piedāvājumus. Mūsdienās, ja tu klientam kaut ko piedāvā nelaikā un nevietā, tas uzreiz tiek uzskatīts par sliktu servisu. Tādēļ tiek strādāts, lai ar algoritmiem varētu notvert klienta vajadzību pareizajā laikā un uzrunāt pareizajā kanālā, nevis bombardēt klientus ar neskaitāmiem piedāvājumiem, kuri tos neinteresē. Tādēļ primārais darbs ar mākslīgo intelektu pašlaik notiek datu apstrādē.

Otra joma ir saistīta ar klientu konsultācijām. Bez filiālēm ļoti svarīga joma ir konsultāciju centram, uz kuru klienti zvana. Turklāt Latvijā ļoti raksturīgi ir tieši tas, ka cilvēki zvana. Nevis iet uz filiāli vai meklē internetā, bet tieši zvana. Ļoti interesanti ir tas, kādas atšķirības šajā ziņā mēs redzam arī Baltijas valstīs – lietuvieši iet uz filiālēm, igauņi lieto čata programmas, bet latvieši ir zvanītāji. Mēs arī redzam, ka 80% gadījumu cilvēki zvana par vieniem un tiem pašiem jautājumiem – kā atbloķēt internetbanku, kā atbloķēt maksājumu karti un līdzīgiem standarta jautājumiem. Kādēļ gan uz šiem standarta jautājumiem nevarētu atbildēt mākslīgais intelekts? Sākotnējā versijā Latvijā tā visdrīzāk būs čata programma. Ja robots uz jautājumu atbildēt nespēs, tad jautājums tiks novirzīts cilvēkam. Protams, ka ir situācijas, kad problēmas ir sarežģītākas un bez sarunas neiztikt.

Šis robots jau darbojas?

Vēl nē. Mēs mēģināsim šogad palaist pilotprojektu, kur robots sazināsies čata programmā.

Kā “Swedbank” veicas ar papildu pakalpojumiem bankas darbībai – ar apdrošināšanu, līzingu u.c.?

Pēdējie ir bijuši izaugsmes gadi tieši līzingā un apdrošināšanā. Gandarījums, ka šobrīd “Swedbank” jau tiek atpazīts kā viens no vadošajiem apdrošināšanas zīmoliem. Arī mūsu ilgtermiņa atbalsts Dziesmu un deju svētku kustībai tika īstenots tieši caur šo prizmu – mēs apdrošinājām svētkus, savukārt Latvijas sabiedrību aicinājām apdrošināt dziesmas, ar tehnoloģiju atbalstu mācoties tās dziedāt četrbalsīgi. Izvēloties apdrošināšanu, cilvēks apliecina savu ilgtermiņa domāšanu – mēs to ļoti novērtējam.

Ar ko skaidrojat savu straujo izaugsmi? Tirgus aug kopumā jeb jums ir izdevies “apspēlēt” konkurentus?

Mēs, protams, vienmēr varam runāt par cenu, bet mūsu priekšrocība vienmēr būs pieejamība un ērtība – visas finanšu lietas, tostarp apdrošināšana, vienuviet internetbankā.

Turklāt mēs rūpējamies par to, lai klienti savā ikdienas skrējienā nepiemirst par apdrošināšanu – piemēram, ja cilvēks iegādājas līzingā auto, uzreiz saņem arī atgādinājumu par apdrošināšanu u.tml.

Attiecībā par cenu politiku – mēs vienmēr nebūsim lētākie, bet visos segmentos esam konkurētspējīgi.

Vai ir segmenti, kuros savu darbību vēlētos vēl paplašināt?

Arī nākamgad mūsu uzsvars būs uz apdrošināšanu – mums joprojām ir, kur augt. Taču kopumā tradicionālajos finanšu produktos mūsu piedāvājums ir izveidots, tādēļ turpmāk fokuss noteikti būs uz sadarbību ar citām nozarēm, iešanu ārpus tradicionālām finanšu jomas robežām.

Zināms, kā pēdējos gados ir transformējušās mūzikas, tūrisma un transporta jomas. Līdzīga transformācija ir sākusies arī finanšu sektorā, tāpēc šobrīd darbs finanšu jomā ir īpaši pievilcīgs jaunajiem talantiem.

Tā saucamā otrā informācijas revolūcija maina spēles noteikumus visās jomās. Mobilā ierīce strauji kļūst par galveno cilvēka sabiedroto, tāpēc lielākā uzņēmumu savstarpējā cīņa būs par to, kuru mobilo lietotni cilvēks lietos visbiežāk. Jau pavisam drīz vienas bankas mobilajā lietotnē jums būs iespēja apskatīt arī informāciju arī par konta stāvokli citā bankā un no tā veikt maksājumu. Tāpēc konkurences cīņa fokusējas uz to, kurš spēs būt visnoderīgākais un ērtākais klientam, visbiežāk palīdzēt dažādās situācijās.

Protams, mēs rēķināmies ar pieaugošu konkurenci no globāliem spēlētājiem – vairums no tiem agrāk vai vēlāk centīsies konkurēt arī Latvijas tirgū. Tāpēc mēs stratēģiski kļūstam arvien lokālāki – nesam uz Latviju pasaules jaunākās inovācijas, taču lokalizējam tās, pielāgojam tieši Latvijas iedzīvotājiem, palīdzam tās apgūt visiem iedzīvotājiem, ne tikai progresīvākajiem. Tāpēc mēs ne vien saglabājam savu filiāļu tīklu, bet pēdējos gados esam pat to ģeogrāfiski paplašinājuši, lai “Swedbank” klātbūtne būtu katrā no 30 nacionālās un reģionālās nozīmes pilsētām.

Atšķirībā no globālajiem pakalpojumu sniedzējiem, kuriem Latvija vienmēr būs mazs tirgus, mēs izstrādāsim vietējus risinājumus. Piemēram, ja šobrīd “Swedbank” mobilajā lietotnē, kurai Latvijā ir jau vairāk nekā 300 000 aktīvu lietotāju, jūs varat veikt visbiežāk izmantotās maksājumu funkcijas, tad kāpēc gan tajā nevarētu būt apkopotas arī dažādās lojalitātes kartes, kuras šobrīd noslogo mūsu makus? Līdzīgu risinājumu gaida arī grūti izsekojamie garantijas taloni – vai nebūtu ērti, ka šī visa informācija tiek automātiski apkopota un pieejama lietotnē? Turklāt šādas jaunas funkcionalitātes nav jāizstrādā mums pašiem, to, visticamāk, darīs kāds finanšu tehnoloģiju jaunuzņēmums, kuram tas ir pamatbizness.

Pērn atvērtajā Atvērtās savdabības platformā (Open Banking) šobrīd reģistrējušies jau vairāk nekā 2000 iespējamo sadarbības partneru no visas pasaules, kuri izveidojuši ap 600 testa lietotnes. Noteikti ar daļu no tiem sadarbosimies, lai klientiem nodrošinātu jaunas ērtības.

Protams, ka pasaulē netrūkst dažādu lielisku risinājumu, taču vairumam no tiem trūkst paša būtiskākā – uzticības, ka dati būs drošībā. Tā ir banku priekšrocība – esam gadu desmitiem nemitīgi pilnveidojušies, lai klienti uzticētu mums savu naudu. Tāpēc uzskatām, ka esam viens no labākajiem kandidātiem arī uz sensitīvas informācijas drošu glabāšanu – gan par finanšu situāciju, gan veselību, vēlmēm u.tml. Pasaule, protams, iet uz arvien lielāku atvērtību, taču cilvēki vēlas kontrolēt, kuram kādi dati ir pieejami – mēs būsim uzticams partneris, lai to nodrošinātu.

Attiecīgi mēs arvien vairāk ieaugsim sabiedrībā, dažādu uzņēmumu ekosistēmā, apkopojot un rūpīgi glabājot cilvēka datus par sevi, kā arī sniedzot tiem piekļuvi, ja cilvēks tā vēlēsies.

Tas liecina, ka jums vajadzēs arī daudz IT darbinieku. Kāda pašlaik ir situācija ar darbinieku atrašanu jūsu vajadzībām?

Viens jautājums ir par banku, otrs – par šo jauno pasauli. Bankas mūsdienās arvien vairāk kļūst par tehnoloģiju uzņēmumiem. Turklāt tie nav tikai IT darbinieki, kuri ir nepieciešami. Mēs meklējam arī robotikas speciālistus, mākslīgā intelekta ekspertus, digitālā dizaina speciālistus, datu zinātniekus, cilvēkus, kuri māk strādāt ar lielajiem datiem. Tās ir ļoti kompleksas zināšanas.

Un kā iet ar šādu speciālistu atrašanu Latvijā?

Visas šīs jomas tiek attīstītas vienoti “Swedbank” grupā, un darbinieki tiek piesaistīti gan Latvijā, gan Lietuvā, Igaunijā un Zviedrijā. Pieprasījums pēc resursa ir liels, un domāju, ka 500 IT darbiniekus mēs tuvākajā laikā Baltijā pilnīgi noteikti varētu noalgot. Turklāt mēs neesam vienīgie ar šādiem plāniem, tādēļ ir liela konkurence. Tiem jauniešiem, kuri pašlaik domā par savām profesionālajām izvēlēm, jāsaprot, ka, ja viņi studēs IT un saistītās zinības, tad tuvākajās desmitgadēs viņiem darbs atradīsies ikvienā pasaules malā.

Kāda nākotne ir tā saucamajai tradicionālajai bankai ar filiālēm, klientu apkalpošanas speciālistiem?

Noteikti turpinās mainīties klientu apkalpošanas speciālistu loma. Jau tagad viņi vairs neveic vienkārši maksājumu ievadīšanu sistēmā kā savulaik. Pat, ja atnāk klients ar šādu vēlmi, viņu novirza uz elektroniskajiem kanāliem un ierāda, kā to darīt. Līdz ar to paliek un turpina augt konsultāciju loma. Noteikti pieaugs darba komplicētība.

Taču tradicionālo banku fiziskā klātbūtne būs arī nākotnē. Es nevaru pateikt, kas notiks pēc 100 gadiem, bet termiņā, kuru es spēju prognozēt, filiāles būs. Mainās to lokācijas vietas, pielāgojoties klientu plūsmai, mainās darba saturs, bet tās ir un būs.

Pašlaik rit “ABLV Bank” pašlikvidācijas process un attiecīgi tā atlaiž darbiniekus. Redzat, ka jūsu nozarē ir pieaudzis pieejamo darbinieku resurss?

Nē. Man ir sajūta, ka mēs vairāk esam darbinieku meklētāju lomā. Tāpat pieaug spiediens uz algām. Ja 2011.gadā visi meklēja darbu, tad tagad mēs meklējam darbiniekus. Tādēļ, ja jūs jautājat, vai nerezidentu banku sektora samazināšanās tirgū ir radījusi pieplūdumu ar darbiniekiem, tad es varu atbildēt, ka tā nav. Mēs to neredzam.

Ārpus Rīgas situācija ir labāka nekā Rīgā. Nesen esam izveidojuši divus konsultāciju centrus reģionos – Valmierā un Ventspilī. Rezultāti ir brīnišķīgi – pie mums sākuši strādāt izcili darbinieki un to mainība ir zema. Tur nav tik sakarsis darba tirgus. Turklāt mēs darbā esam pieņēmuši arī vecāka gadagājuma cilvēkus un esam ļoti apmierināti. Šīs komandas noklāj 25-30% no ienākošajiem zvaniem un nodrošina rakstisko saziņu ar klientiem. Tādēļ es domāju, ka šī “pārcelšanās” uz reģioniem turpināsies. To pašu varu teikt par vecāka gadagājuma cilvēku nodarbināšanu. Piemēram, līdz ar migrāciju uz “Smart ID” mēs filiālēs varam novērot, kā vecāki cilvēki daudz labprātāk vēlas konsultēties pie savam gadagājumam tuvākiem bankas darbiniekiem, jo tad viņi daudz labāk saprot skaidrojumu.

 

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here