“Tolmets”: Finanšu nodrošinājuma ietekmi atkritumu apsaimniekošanas jomā parādīs tikai 2019.gads

0
Metāllūžņu iepirkšanas un pārstrādes uzņēmuma "Tolmets" ārējo sakaru vadītājs Valdis Uburģis.

Pēc vairākiem skandāliem atkritumu apsaimniekošanā, šajā nozarē ir ieviests finanšu nodrošinājuma modelis. Tas paredz, ka atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem ir jābūt vai nu bankas garantijai vai apdrošināšanas polisei, kura uzņēmumu problēmu gadījumā ļaus apmaksāt atkritumu iznīcināšanu vai pārstrādi. Latvijas lielākā metāllūžņu iepirkšanas un pārstrādes uzņēmuma “Tolmets” ārējo sakaru vadītājs Valdis Uburģis intervijā aģentūrai LETA atzīst, ka jaunās nodrošinājuma sistēmas patieso ietekmi gan varēs novērtēt tikai šā gada laikā. No vienas puses tā ļaus no tirgus izskaust darboņus, kuri nodarbojas ar krāpniecību. No otras puses, iespējams, ēnu ekonomikā tiks izspiesti mazie atkritumu apsaimniekotāji, kuriem finanšu garantijas būs pārāk smaga nasta. Savukārt Latvijā savākto metāllūžņu apjoms ar laiku varētu augt, jo, palielinoties labklājībai, arvien vairāk kļūst arī dažādu mehānismu un iekārtu, kuras lietojam un pēc tam nododam metāllūžņos.

Kā varat vērtēt 2018.gadu jūsu pārstāvētajā nozarē?

Gads kopumā bija labs. Arī 2017.gadā, tāpat kā pērn, tirgū bija vairāk vai mazāk stabilas metāla cenas. Ja mēs zinām, kādas būs realizācijas cenas, tad darbu organizēt ir daudz vieglāk. Pēdējie divi gadi tiešām ir bijuši diezgan līdzvērtīgi, tostarp peļņas prognozēs. Darbs bija pietiekami stabils.

Savukārt pie izaicinājumiem varu minēt vides normatīvos aktus, kuros notika pietiekami nopietnas izmaiņas. “Tolmets” kopā ar partneriem darbojas atkritumu apsaimniekošanas jomā, jo metāllūžņu savākšanu regulē Atkritumu apsaimniekošanas likums. Klāt prasībām, kuras attiecas uz savākšanas laukumiem, nāca arī prasība par pārstrādei paredzētu atkritumu pārvadājumu reģistrāciju, kā arī finanšu nodrošinājumu atkritumu apsaimniekošanai – tie ir jauni izaicinājumi.

Kā šīs prasības ietekmē jūsu darbību?

Es jau pieminēju atkritumu pārvadājumu reģistrāciju – uzņēmumiem ir jāreģistrējas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā. Otrs izaicinājums ir jaunā finanšu nodrošinājuma sistēma atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem. Finanšu nodrošinājumam ir jābūt vai nu apdrošināšanas polises, vai bankas garantijas veidā, un summas ir pietiekami lielas.

Kurus tas vairāk varētu ietekmēt – mazākos uzņēmumus?

To mēs redzēsim tikai pēc gada, jo tiem, kuri jau darbojās, šī prasība ir spēkā no 2019.gada 1.janvāra, jauniem uzņēmumiem – no 2018.gada 1.jūlija. Kādi būs plusi un kādi mīnusi, parādīs tikai 2019.gads.

Finanšu nodrošinājums tika ieviests pēc ugunsgrēka Jūrmalas nelegālajā atkritumu savāktuvē. Jūsuprāt, tas tirgu sakārtos un spēlētājus, kuri pieļauj nelikumības, no tā izspiedīs, vai arī ar to nepietiek?

Katrai lietai ir savi plusi un savi mīnusi. Kā tie savstarpēji korelēsies, rādīs tikai laiks. Mūsu nozarē pluss būs tas, ka firmām, kuras diezgan viegli varēja legalizēt krāsainā metāla lūžņus, darbība būs apgrūtināta. Līdz šim šādām firmām īsti nebija nekādu pamatlīdzekļu un apgrozījuma, bet darbības atļaujas bija.

To metāllūžņu apjomu, ko tās iepirka par skaidru naudu, pēc tam pārformējot darījumos caur vairākām firmām, varēja legalizēt. Galvenais to darbības stimuls ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kurš Latvijā, iedzīvotājiem pārdodot metāllūžņus, ir 10%, Igaunijā tāda nav, bet Lietuvā – 5%. Tādēļ daudzi no iedzīvotājiem krāsainos metāllūžņus iepērk par skaidru naudu un šos darījumus nereģistrē, tad lūžņus pārformē, aizved pārdot uz Lietuvu vai Poliju un pretī atkal iegūst skaidru naudu, jo tur tas ir atļauts. Rezultātā daļa nodokļu netiek nomaksāti, bet šie darboņi atkal iegūst skaidru naudu tālākajai darbībai.

Attiecībā uz melnajiem metāliem tas nav izteikti, jo tie ir lētāki. Taču krāsaino metālu jomā mēs ar šādiem privātiem iepircējiem, kuri maksā skaidru naudu, konkurēt nespējam.

Mēs to visu ļoti labi redzam, jo mums ir metāllūžņu pieņemšanas laukumi gan Igaunijā, gan Latvijā. Ja mēs salīdzinām, cik krāsainā metāla lūžņu iepērk Latvijā un Igaunijā, tad starpība ir liela. Igaunijā primārajos metāllūžņu iepirkšanas laukumos krāsaino metālu lūžņi ienāk daudz vairāk.

Tas nozīmē, ka Latvijā nelegālā lūžņu uzpirkšanas daļa ir liela?

Es gribētu teikt, ka krāsainajiem metāliem tā ir tiešām liela – noteikti virs 50%. Dārgajās grupās – piemēram, vara lūžņiem – tā varētu būt pat ap 80%. Arī melnā metāla lūžņos noteikti ir sava nelegālā daļa, jo tie, kuri pieņem krāsainā metāla lūžņus, šad un tad pieņem arī melno metālu, bet es neņemšos lēst apjomu.

Kā nostrādās tagad pieņemtās izmaiņas? Varētu samazināties firmu skaits, caur kurām šos par skaidru naudu iepirktos lūžņus legalizē. Mīnuss varētu būt tas, ka daļa mazo pieņemšanas laukumu, nespējot realizēt jaunās prasības, aiziet nelegālajā daļā.

Proti, nevis aizies no tirgus, bet pāries nelegālajā pusē?

Jā. Cilvēkiem ir zināmas iemaņas, un maz ticams, ka viņi pazudīs. Kura no minētajām tendencēm prevalēs, redzēsim tikai pēc laika.

Mēs arī EY pasūtījām pētījumu un salīdzinājām rezultātus ar Igauniju, kur arī redzējām šīs lielās atšķirības krāsaino metālu nodošanā. Dziļāk analizējot apstākļus, arī ir redzams, ka krāsaino metālu pārstrāde Latvijā praktiski ir izzudusi. Viens no iemesliem ir metālu augstās iepirkuma cenas. Ja mēs mēģinām konkurēt ar nelegālajiem iepircējiem, tad ļoti lielu starpību veido nodokļi. Ne viņi maksā šos 10% iedzīvotāju ienākuma nodokļa, ne arī visus nodokļus kā uzņēmēji. Šādā situācijā tādi uzņēmumi kā mēs, kas maksā visus nodokļus, nav konkurētspējīgi.

Vienlaikus “Tolmets” 2017.gada finanšu rezultātos ir redzams būtisks kāpums. Tas nozīmē, ka esat atraduši papildu noieta tirgus?

Laiks pēc “Liepājas metalurga” darbības apturēšanas mums bija liels mācīšanās periods, jo nebija jau pieredzes darbam ārējos tirgos. Šī pieredze tika iegūta īsā laikā, un “Tolmets” attīstība liecina, ka stratēģijas maiņa, uz ko piespieda dzīve, ir bijusi veiksmīga.

Kuri pašlaik ir jūsu galvenie noieta tirgi, kam metāllūžņus realizējat?

Pašlaik augšgalā ir Turcija, jo viņi nopietni attīsta savu metālapstrādi. Es domāju, ka Turcija mums arī saglabāsies kā viens no galvenajiem partneriem. Seko Dienvidaustrumāzija, kur arī notiek pietiekami strauja attīstība. Jāmin arī Dienvidkoreja. Mazāka daļa tiek vesta uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo pārsvarā tās strādā ar saviem metāllūžņiem un importē mazāk. Vēl jāmin ASV, arī Ķīna joprojām ir metāla importētāja. Visas šīs valstis arī ir mūsu galvenās sadarbības partneres – Turcija, Dienvidaustrumāzijas valstis un Ķīna. “Tolmets” ir arī viens no nedaudzajiem, kam ir darbības sertifikāts Ķīnas tirgū.

Pieprasījums pēc metāla galvenokārt ir tajos tirgos, kur notiek infrastruktūras attīstība, tiek būvēti ceļi, tilti. Vēl viens aspekts, kādēļ mēs neredzam tik lielu pieprasījumu Eiropā, ir saistīts ar to, ka metalurģija nav tas videi draudzīgākais pasākums, kā arī rada lielu elektroenerģijas patēriņu. Tādēļ arī metalurģija pašlaik virzās uz vietām, kur vides prasības nav tik stingras un ir lēta elektroenerģija. Līdz ar to Eiropā un ASV metālapstrādes jaudas pārsvarā paliek kā stratēģiskā rezerve vai arī jau nodarbojas ar augstas kvalitātes izstrādājumu ražošanu.

Pēc “Liepājas metalurga” darbības apturēšanas Latvijā metāllūžņus neviens pārstrādei neiepērk?

Ir nelielas čuguna lietuves, viena tērauda lietuve. Tas ir arī viss, un tas, ko viņi iepērk, ir nebūtisks apjoms.

Savukārt metāllūžņu iepirkšanā konkurence ir pietiekami liela – licences ir izsniegtas vairāk nekā 200 uzņēmumiem. Pietiekami aktīvi Latvijas tirgū strādā arī Igaunijas uzņēmums “Cronimet”. Ir Lietuvas uzņēmumi.

Metāllūžņu tirgus Baltijā, kuru “Tolmets” uzskata par savu mājas tirgu, ir ap 1 000 100 tonnu gadā. Latvijas daļa ir ap 300 000-350 000 tonnu, Igaunijā – ap 300 000 tonnu, Lietuvā – virs 400 000 tonnu gadā. Metāllūžņu apjoms ir ierobežots, un tā nav preču ražošana, kuru var kāpināt. Šim tirgum ir arī trīskārša daba. Viena ir vides sakārtošana, lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem būtu skaidrs, ko darīt ar savu laiku nokalpojušu iekārtu vai sarūsējušu sētas stabu. Domāju, ka no vides viedokļa viss ir pietiekami labi sakārtots. Otra – lūžņu eksports uz pārstrādes uzņēmumiem. Trešā – ienākumu iegūšana no metāllūžņu nodošanas.

Cik jūs procentuāli iepērkat no Latvijas gada metāllūžņu apjoma?

Tas, protams, atšķiras gadu no gada, bet vidēji 80%. “Tolmets” spēks, salīdzinot ar citiem lieliem metāllūžņu iepircējiem Baltijas valstīs, slēpjas tajā, ka mums ir ļoti daudz partnerkompāniju. Daudzu savākšanas laukumu īpašnieku struktūra veidota tādējādi, ka ir “Tolmets” daļa un ir vietējo uzņēmēju daļa. Šī privātā ieinteresētība ir pietiekami liels dzinulis, lai strādātu un attīstītos savā reģionā. Savukārt “Tolmets” var palīdzēt ar investīcijām un tehnoloģijām. Šādi laukumi visā Latvijā ir vairāk nekā 50. Mēs arī piedāvājam vienu no augstākajām cenām tirgū, un tādēļ loģiski, ka varam savākt arī lielus lūžņu apjomus.

2018.gadā metāllūžņu cena pasaules tirgū ir svārstījusies 30% robežās, kas ir diezgan daudz. Ja maksimālā cena bija ap 350 ASV dolāriem par tonnu, tad izmaiņas bija aptuveni 100 ASV dolāru amplitūdā. Tur slēpjas riski. Taču savākšanas laukumu priekšrocība ir tajā, ka krītošu cenu situācijā laukumos lūžņus var arī uzkrāt. Līdz ar to, gudri veidojot iepirkšanas un pārdošanas politiku, var nodrošināt gan augstu cenu par metāllūžņiem, gan peļņu.

Jūsu galvenie noieta tirgi atrodas diezgan tālu. Kā jūs ietekmē transportēšanas izmaksas, kuras savukārt lielā mērā maina degvielas cenas?

Transports mums veido 25-30% no visām izmaksām, jo metāllūžņu savākšanā loģistikai ir arī daudz posmu. Pagaidām tas viss ir kontroles robežās. Transporta izmaksas pašlaik nav tik lielas, lai mums būtu jādomā par kādas darbības būtisku mainīšanu.

Ļoti dažādu nozaru uzņēmumi pašlaik skatās uz lielajiem Āzijas tirgiem. Kā jums tur izdevās iekļūt?

Tur nav nekādu noslēpumu – ar šiem tirgiem vienkārši neatlaidīgi ir jāstrādā. Piemēram, sertifikāta iegūšana Ķīnā mums prasīja kādus trīs gadus. Turklāt pirmais izvēlētais partneris mūs piekrāpa un vajadzēja mēģināt atkal. Taču bez šī sertifikāta metāllūžņus Ķīnā tirgot nav iespējams.

Tajā pašā Dienvidaustrumāzijā mēs ik pa laikam izvietojam jaunas eksperimentālās partijas jaunos tirgos, lai saprastu, kas tur notiek. Svarīgi ir arī kontakti ar pircējiem. Turcijā mēs pa tiešo strādājam ar vairākiem metalurģiskajiem kombinātiem, kas minimizē risku, jo iespēja, ka par metāllūžņiem nesamaksā metalurģiskais kombināts, ir maza. Cita lieta ir, ja strādā caur starpniekiem – tad tie ir jāizvēlas ļoti rūpīgi.

Jūs gribat paplašināt noieta tirgus, vai arī pašlaik jums pilnīgi pietiek ar tiem, kur strādājat?

Kā jau es minēju, mēs visu laiku izmēģinām arī jaunus tirgus. Šis darbs neapstājas. Es gan nevarētu teikt, ka runa ir par pilnīgi jauniem tirgiem, jo pieprasījums pēc metāllūžņiem ir tur, kur notiek metālapstrādes attīstība.

Vienlaikus ir jābūt gataviem izmaiņām. Piemēram, tad, kad Turcija konfliktēja ar ASV, nošūpojās arī tās metalurģijas nozare. Ir jābūt gataviem, ka Ķīna var pieņemt administratīvus lēmumus, kas apgrūtina metāllūžņu piegādes. Mēs arī aizgājām no Pēterburgas Krievijā, jo tur kļuva pārāk apgrūtinoši strādāt. Galvenais iemesls bija Eiropas sankcijas un finansēšanas pārtraukšana – bankas atteicās finansēt projektus, kas bija saistīti ar Krievijas tirgiem.

Kas Krievijas tirgū jums mainījās?

Pēterburgā mainījās nosacījumi attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli un arī subjektīvā attieksme, jo konkurence tur ir pietiekami liela.

Kādas investīcijas pašlaik ieguldāt Latvijā?

Kopējo investīciju apjomu ir diezgan grūti aplēst, jo, kā jau minēju, daudzi savākšanas laukumi ir atsevišķi uzņēmumi, kur “Tolmets” ir līdzīpašnieks. Šie uzņēmumi iegulda arī savus līdzekļus. Taču pēdējos gados vidēji divi miljoni eiro gadā tiek ieguldīti laukumu labiekārtošanā un divi miljoni eiro – tehnikas nomaiņā. 2019.gadā ir plānotas vēl lielākas investīcijas – līdz pieciem miljoniem eiro, jo mēs gribam izmēģināt elektriskos hidrauliskos manipulatorus, lai uzlabotu energoefektivitātes rādītājus. Kādi būs rezultāti, rādīs prakse, jo tā ir jauna un arī pietiekami dārga tehnoloģija. Tāpat ir jāatjauno autoparks, jo visas šīs lietas ar laiku nolietojas. Tas pats attiecas uz laukumu segumiem.

Jūsu laukumu tīkls Latvijā ir optimāls, vai arī jūs gribētu izveidot papildu laukumus?

Arī tas visu laiku tiek analizēts. Metāllūžņu savākšanā mainās tas, ka arvien vairāk tiek izmantotas konteineru sistēmas. Savukārt tām der vienkāršāki un arī mazāki laukumi. Arī metāllūžņu aprite ar laiku ir kļuvusi gandrīz divas reizes ātrāka. Mēs redzam, ka vecie lielie laukumi pašlaik ir gandrīz pustukši. Līdz ar to šādi laukumi ir vai nu jāsamazina, vai jādomā par atkritumu veidiem, ko tajos var papildus apstrādāt. Piemēram, “Tolmets” iesaistās arī ēku demontāžā, un tālāk, iespējams, var domāt par būvgružu pārstrādi. Tomēr tās vēl ir tikai pārdomas, lemts par to netiek. Bet izmaiņas, protams, ir neizbēgamas.

Arī reģioni attīstās dažādi. Ir reģioni, kuros samazinās iedzīvotāju skaits un objektīvi arī nododamo metāllūžņu apjoms. Savukārt tādos reģionos kā Pierīga, Valmiera, Cēsis, Ventspils, Liepāja, ir redzama dinamika.

Vienlaikus man ir jāmin, ka mēs saskaramies ar problēmām dzelzceļa pārvadājumos, jo “Latvijas dzelzceļam” trūkst vagonu. Savukārt mums ir atsevišķi virzieni, kuros metāllūžņus izdevīgāk ir vest pa dzelzceļu. Mūsu savākšanas laukumiem izsenis ir dzelzceļa pievedceļi, kuri mums ir arī jāuztur, un tas kaut ko maksā. Ja mēs uzturam dzelzceļa pievedceļus, bet tajā pašā laikā mums nav iespēju lūžņus transportēt pa dzelzceļu, ir jādomā ko darīt. Iespējams, tad mums ir jālikvidē šie pievedceļi un pilnībā jāorientējas uz autotransportu. Par to notiek sarunas gan “Latvijas dzelzceļa”, gan Satiksmes ministrijas līmenī. Galu galā, ja šo vagonu nebūs, tad tā arī pasakiet, un tad mēs pārplānosim savu darbību. Ar šo problēmu mēs tiešām ļoti asi saskārāmies 2018.gadā.

Vai laukumu skaitu gribat paplašināt Igaunijā?

Pašlaik mums Igaunijā ir septiņi laukumi. Pirmkārt, Igaunija ir mazāka valsts. Otrkārt, ja Latvijas tirgū dominē “Tolmets”, tad Igaunijas tirgū ļoti spēcīgas pozīcijas ir viņu kompānijai “Kuusakoski”. Turklāt, ja mums aiz muguras nav ne “Liepājas metalurga”, ne kāda cita liela metāllūžņu noņēmēja un mums ir jāstrādā ar kredītu līdzekļiem, tad “Kuusakoski” ir liels holdings, kurš metāllūžņu savākšanā var ieguldīt grupas līdzekļus.

Vai esat rēķinājuši, cik liels metāllūžņu apjoms Latvijā paliek nesavākts?

Es gribētu teikt, ka nulle. Metāllūžņiem gan ir raksturīgs arī tas, ka tie var uzkrāties un to bieži vien nosaka to cena. Mums ir bijuši gadījumi, kad kādā gadā pasaulē ir ļoti zemas metāllūžņu cenas un to nodošanas apjoms Latvijā nokrītas pat līdz 200 000 tonnu jeb par vienu trešo daļu.

Mēs jau, braucot pa laukiem, varam ieraudzīt, ka ir dažas lauku saimniecības, pie kurām atrodas vērā ņemamas autokapsētas. Tas ir katra īpašnieka lēmums, kā viņš rīkojas ar saviem lūžņiem. Problēmas gan var rasties ar automašīnu nodošanu lūžņos. Tās var nodot vai nu īpašnieks, vai tā notariāli pilnvarota persona. Ar to mēs saskaramies gadījumos, kad auto īpašnieki ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm un savus auto lietošanā atstājuši kādam citam. Ja tie salūst un nav vairs labojumi, tad kaut ko iesākt var tikai tad, kad atgriežas to īpašnieks. Beigās evakuācija un uzglabāšana iznāk dārgāka nekā metāllūžņu cena.

Kā metāllūžņu apjomi Latvijā varētu mainīties nākotnē, ja, no vienas puses, iedzīvotāju paliek mazāk, bet, no otras, mēs lietojam daudz vairāk dažādas tehnikas?

Ir visi minētie faktori. No vienas puses ir iedzīvotāju skaits. Taču, sabiedrībai kļūstot turīgākai, ģimenēm parādās nevis viena, bet divas mašīnas, vasaras mājās parādās zāles pļāvēji un mazie traktoriņi. Vienlaikus, ja mēs parēķinām nodoto lūžņu apjomu uz vienu iedzīvotāju, tad mēs joprojām nedaudz atpaliekam no Igaunijas un arī Skandināvijas un citām Eiropas valstīm. Taču te liela loma ir arī mūsu ražošanas sektoram, lielajiem infrastruktūras uzņēmumiem, piemēram, “Latvijas dzelzceļam”, “Latvenergo”. Visi uzņēmumi ik pa laikam maina iekārtas, un tās nonāk metāllūžņos. Tādēļ es teikšu, ka metāllūžņu apjomam Latvijā ir tendence nedaudz pieaugt, neraugoties uz slikto demogrāfisko situāciju.

Taču, kā jau minēju, metāllūžņi nav neierobežots resurss un ir cieši saistīts ar kopējo ekonomisko attīstību.

Kādi varētu būt “Tolmets” 2018.gada finanšu rezultāti?

Visdrīzāk tie būs ļoti līdzīgi 2017.gada rezultātiem. Peļņa varētu būt gandrīz tāda pati. Apgrozījums gan varētu būt nedaudz mazāks, jo “Tolmets” 2018.gadā aizgāja no Krievijas tirgus. Taču, kā jau minēju, metāla cenas pēdējo divu gadu laikā ir bijušas stabilas, tādēļ tādi ir arī mūsu rezultāti.

Kādas varētu būt nozares aktualitātes 2019.gadā?

Es drīzāk teikšu, uz ko mēs ceram. Galvenokārt tā ir stabilitāte metāllūžņu tirgū līdzīgi kā pēdējos divos gados. Ceram, ka nebūs nekādu globālu satricinājumu, kuri šos tirgus varētu ietekmēt.

 

ATBILDĒT

Please enter your comment!
Please enter your name here