“Conexus”: Latvijā runā par atjaunīgiem resursiem, Eiropā par zemu izmešu ekonomiku

0
"Conexus Baltic Grid" valdes priekšsēdētāja Zane Kotāne.

Zemo dabasgāzes cenu dēļ šogad ir ļoti liela interese par dabasgāzes iesūknēšanu Inčukalna pazemes gāzes krātuvē. Tādēļ Latvijas dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas operators “Conexus Baltic Grid” ir pārtraucis pieņemt jaunas rezervācijas par gāzes uzglabāšanu Inčukalnā. “Conexus Baltic Grid” (“Conexus”) valdes priekšsēdētāja Zane Kotāne intervijā aģentūrai LETA gan norāda, ka tas nenozīmē, ka tie, kuri nepaspēja, Inčukalnā gāzi šajā apkures sezonā uzglabāt nespēs, jo pēc tam sāks darboties otrreizējais tirgus, kad sev rezervētās jaudas uzņēmumi varēs arī pārdot. Savukārt jau 1.janvārī sāks darboties Baltijas vienotais dabasgāzes tirgus. Sākumā tajā darbosies Igaunija, Latvija un Somija, bet Lietuva pievienosies vēlāk. Visas šīs izmaiņas liek domāt par to, ka ir jāpārskata līdzšinējā Latvijā ierastā dabasgāzes pārvades un uzglabāšanas sistēma. Taču pats galvenais – Latvijā jāveicina dabasgāzes patēriņš, uzsver Kotāne, piebilstot, kamēr Latvijā daudzi koncentrējas tikai uz atjaunīgo energoresursu jautājumiem, Eiropā runā par zemu izmešu ekonomiku, kurā gāzes izmantošana var dot lielu pienesumu.

Nesen tika paziņots, ka Inčukalna gāzes krātuvē jaunajai gāzes iesūknēšanas sezonai visas jaudas ir rezervētas un jaunas rezervācijas vairs nepieņemat. Ar ko skaidrojat šādu apjomu kāpumu?

Interese par krātuvi šogad, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir ļoti palielinājusies. Galvenais iemesls ir dabasgāzes cenas, kuras pašlaik ir zemākās pēdējo piecu gadu laikā. Tādēļ tirgotājiem ir interese to iegādāties, lai ziemā varētu pārdot par augstāku cenu. Dabasgāze ir globāls produkts, un cenu kritums ir skaidrojams ar pieprasījumu Āzijā, kurš ir mazāks, nekā visi iepriekš plānoja. Otrs iemesls ir tas, ka būtiski ir palielinājušās sašķidrinātās dabasgāzes (SDG) piegādes no Amerikas. Ir arvien vairāk termināļu, kur notiek regazifikācija, kuģi pārvadā arvien lielākus SDG apjomus. Ja Āzijā pieprasījuma nav, tad šie kuģi nāk uz Eiropu. Tādēļ gāzes cena ir zema visā Eiropā. Augusta sākumā Eiropas gāzes krātuves jau bija piepildītas par 20% vairāk nekā pērn šajā laikā. Tas pats notiek arī Latvijā.

Mēs tirgus dalībniekus par viņu interesi izmantot krātuvi regulāri aptaujājam sezonas sākumā. Tad indikāciju par šādu palielinātu interesi nebija. Interese sāka būtiski augt jūlija sākumā. Tādēļ mēs arī vienā mirklī beidzām pieņemt rezervācijas, lai neiznāktu, ka mēs klientiem pārdodam ko tādu, ko paši pēc tam nespējam nodrošināt.

Uz cik ilgu laiku ir rezervācijas? Vai izdevīgo cenu dēļ kāds veido rezerves jau uz vairākiem gadiem?

Mums krātuvē ir trīs produkti, ko mēs piedāvājam, un viens ir paredzēts divu gadu glabāšanai. Ir rezervācijas arī šim produktam. Pārējie produkti gan ir paredzēti vienam krātuves ciklam, kurš beidzas 30.aprīlī. Uz diviem gadiem no pieejamajām 18,54 teravatstundām (TWh) ir rezervētas 3,226TWh. Šāds apjoms diezgan tradicionāli krātuvē paliek gadu no gada – kādam tās ir stratēģiskās rezerves, kādam ir līgumi ar klientiem, kuri pārsniedz vienu apkures sezonu. Tirgotājiem ir dažādi iemesli, kādēļ viņi izvēlas glabāt gāzi uz garākiem termiņiem.

Kuri ir aktīvākie rezervāciju veicēji? Vai parādās jauni?

Savulaik tirgus atvēršana sākās ar vienu klientu, bet nu jau mums ir 18 klienti. Katram no šiem klientiem ir nedaudz atšķirīga darbības stratēģija. Turklāt, ja glabāšanas jaudas ir nopircis viens uzņēmums, tas nenozīmē, ka viņš tās nevar pārdot kādam citam. Protams, ka zemu cenu laikā tirgū aktivitāte aug.

Ir klienti, kuri vairāk fokusējas uz vairumtirdzniecību un ar gala lietotājiem nemaz nestrādā. Ir tādi, kuri darbojas tieši mazumtirdzniecībā un strādā līdz pat mājsaimniecību līmenim.

Vai, ņemot vērā aktīvās rezervācijas, aiz svītras nav palicis pat kāds stratēģiskas nozīmes uzņēmums?

Otrreizējais jaudu tirgus ir pieejams visiem, līdz ar to jauda ir pieejama visu sezonu. Ja novembrī kaut daļa gāzes tiek izņemta, tad klients var iesūknēt gāzi atkal vai nodot šo jaudu kādam citam. Ja nav veikta sākotnējā rezervācija, tas nenozīmē, ka nevarēs veikt gāzes apgādi. Pirmreizējā rezervācija ir 18,54 TWh apjomā, bet pēc tam šīs 18,54 TWh var mainīt īpašniekus.

Vai visas rezervētās jaudas tiek arī izmantotas un gāze reāli iesūknēta krātuvē?

Šogad izskatās, ka ir gads, kad ir interese ne tikai nopirkt krātuves jaudu, bet arī iesūknēt gāzi. Tādēļ mēs arī esam pagarinājuši iesūknēšanas sezonu līdz 13.novembrim. Sākotnēji tā bija plānota līdz 15.oktobrim, bet tagad to esam pagarinājuši, lai tirgotājiem ir iespēja pielāgoties un saplānot savas piegādes. Tādēļ tiešām ir cerība, ka ziemu sāksim ar 18,54 TWh Inčukalna krātuvē.

Ir pieļauts, ka Inčukalna rezervācijas jaudas varētu arī izsolīt. Tas varētu notikt šādos gados, kad interese ir ļoti liela, vai arī tas jau varētu būt standarta risinājums?

Tas ir sarežģīts lēmums. Pirmkārt, visi produkti un veidi, kā mēs tos tirgojam, ir jāsaskaņo ar regulatoru. Mums pašiem to nav tiesību izlemt. Taču, jā, mēs pašlaik vērtējam, vai ieviest izsoles. Otrkārt, gadi atšķiras. Tādā gadā kā šis izsoles princips būtu strādājis perfekti. Taču 2018.gadā izsole visdrīzāk radītu finanšu zaudējumus. Tādēļ, lai izšķirtos par šo soli, ir nepieciešama iespēja rīkoties elastīgi, un tās pašlaik mums nav. Mums jau oktobrī ir jāpieņem lēmumi par 2020.gada sezonu, lai gan, kādas tad būs gāzes cenas, nav skaidrs pat indikatīvā līmenī.

Pašlaik mēs esam plānojuši, ka septembrī tiksimies ar visiem tirgotājiem, kuri strādā Baltijas valstīs, lai saprastu, kādas ir viņu ieceres un kas viņus varētu interesēt nākamajos gados. Varbūt pat parādās tirgotāji, kuri vēlas gāzi glabāt trīs, četrus un piecus gadus. Piemēram, atvērsies Somijas tirgus un tur izveidosies iespējas saslēgties ar Inčukalnu. Somijā ir tirgotāji, kurus interesē daudz stabilākas gāzes piegādes, kad katru dienu notiek fiksēta apjoma gāzes piegādes. Latvijā tirgotājus krātuve vairāk interesē elastības dēļ, lai šodien gāzi var ņemt, rīt – nē. Ja mums tagad pavērsies Somijas tirgus, tad arī krātuvei ir jāpielāgojas šīm jaunajām tendencēm.

Tādēļ pēc šīs iesūknēšanas sezonas ir pareizais brīdis, kad produktus pārskatīt un aptaujāt klientu vēlmes par nākamajiem gadiem.

Pēc tam iesiet pie regulatora un lūgsiet pārskatīt līdzšinējo regulāciju?

Regulācijai ir vairākas daļas. Viena lieta ir kopējie atļautie ieņēmumi. Tādēļ, iespējams, pat nepārskatot kopējo tarifa līmeni, var pārskatīt produktu klāstu un veidus, kā tie tiek piedāvāti. Tas ir vienkāršāks process, un, iespējams, tieši šis ceļš ir jāiet, lai laicīgi paspētu uz nākamā gada sezonu. Uzglabāšanas sektorā unikāls ir tas, ka pilnai skaidrībai ir jābūt jau līdz martam. Ja tas ir vēlāk, tad mūsu klienti vairs nespēj reaģēt. Lai pasūtītu kuģi ar SDG, tam vajag vismaz divus mēnešus, tad kamēr vēl kuģis ierodas utt. Tā ir ilga plānošana.

Tomēr jūs gribētu elastīgu sistēmu, lai spētu izlemt, ka kādā gadā jūs rīkojat jaudas izsoles, citā veicat jaudu rezervācijas ierastajā ceļā?

Eiropā daudzas krātuves rīko jaudu izsoles katru gadu. Parasti izsoles notiek agrā pavasarī, piemēram, martā. Tas nozīmē, ka tirgotājam jau martā ir jāzina, vai viņam krātuvi vajadzēs vai nē, lai gan gāzes cenas vēl nav nostabilizējušās. Attiecīgi vai nu tu nopirki krātuves jaudu, vai nē. Bet cena izsolē ir augstāka vai zemāka atkarībā no pieprasījuma. Tas ir citādāk, nekā Latvijā līdz šim ir bijis. Tādēļ tas arī nav viegls lēmums.

Ņemot vērā šā gada lielo pieprasījumu pēc Inčukalna gāzes krātuves jaudas, kā tas var ietekmēt “Conexus” finanšu rezultātus?

Mūsu darbība ir regulēta. Tas nozīmē, ka ikviens ieguvums, kurš šādā gadā klasiski būtu, mums ir jāatdod atpakaļ tirgum. Ja šā gada sākumā cena krātuvē bija 3,5 eiro, tad palielinātās intereses dēļ tā ir samazinājusies līdz 0,82 eiro. Līdz ar to mūsu peļņa nebūs ne par kapeiku lielāka, jo regulators nosaka mūsu peļņas griestus. Mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt gāzes apgādes drošību un pārliecināties, ka apgāde būs. Šīs 18,54 TWh gāzes ir liels gāzes apjoms un liela drošība mūsu reģionam – ne tikai Latvijai, bet arī Lietuvai, Igaunijai un daļēji Somijai.

Ja ziema būs silta un apkurei gāzi tik daudz nemaz nevajadzēs, tad kas notiks tālāk? Tirgotāji varēs pārslēgt līgumus un nepārdotā gāze Inčukalnā varēs palikt?

Vispār pārāk liela dabasgāzes apjoma palikšana krātuvē uz nākamo sezonu rada negatīvas sekas krātuves darbam. Tieši tādēļ mēs savulaik ieviesām divu gadu produktu, lai klienti jau laicīgi pasaka, kāds ir tas dabasgāzes apjoms, kuru viņi plāno atstāt uz nākamo gadu. Kas attiecas uz pārējo apjomu, tad mēs sagaidām, ka šī dabasgāze no krātuves tomēr tiks izņemta.

Starpsavienojums starp Igauniju un Somiju sāks strādāt 1.janvārī. Tātad tie ir vismaz divi trīs ziemas mēneši, kad mēs dabasgāzi varēsim piegādāt arī Somijas tirgum. Latvijā mēs esam pieraduši uz gāzes patēriņu galvenokārt skatīties kontekstā ar siltumapgādi, kura ir atkarīga no gaisa temperatūras. Taču Somijas tirgus ir citādāks un tajā strādā industriālie klienti, kuri gāzi patērē ražošanas vajadzībām. Tādēļ tur atkarība no gaisa temperatūras nav tik izteikta, kā mēs esam pieraduši Baltijas valstu gāzes tirgū. Tur pieprasījums pēc gāzes ir arī tad, ja ir silta ziema.

Joprojām vairāk nekā 30% “Conexus” akciju pieder Krievijas “Gazprom”. Kā dzīvē darbojas princips, ka viņiem ir tiesības tikai uz dividendēm un likvidācijas kvotām? Piemēram, pieprasījumus pēc informācijas nesaņemat?

Šis princips darbojas pat labāk, nekā cerēts. “Gazprom” arī nav mūsu klients ne krātuvē, ne pārvades sistēmā. Līdz ar to mums ar viņiem nav pat komerciāla rakstura sadarbības, un vienīgā ir šī saistība kā ar akcionāru, kuram jāizmaksā dividendes. No mūsu viedokļa mēs no viņiem esam pilnīgi neatkarīgi. Cits jautājums ir par to, ka jau pats fakts par viņu esamību akcionāru sarakstā citiem liek apšaubīt, vai tā patiešām ir. Arī jūsu jautājums norāda tieši uz to pašu. Tādēļ, protams, kaut kāds risinājums būtu jāatrod. Vai nu ir jābūt regulatora apliecinājumam, ka tagadējā situācija ir pieņemama un sertificējama pilnā apjomā bez iebildumiem, vai nu ir jāveic darbības, lai “Gazprom” savu daļu samazina. Taču tas nav jautājums, kurš būtu “Conexus” valdes kompetencē, un mēs to ietekmēt nevaram.

Sarunas ar regulatoru par šo jautājumu ir bijušas?

Šobrīd sertifikācijas noteikumos ir paredzēts, ka regulators pie šī jautājuma atgriežas 2020.gada sākumā. Mūsu sertifikācija ir spēkā līdz 2020.gada janvārim, un tad regulators vēlreiz pie šī jautājuma atgriezīsies.

Jūs neesat dzirdējuši, ka “Gazprom” šīs akcijas beidzot taisītos pārdot?

Nav arī dzirdēts, ka netaisītos. Ikvienam interesentam, kurš vēlētos iegādāties mūsu kapitāldaļas, informācija par mūsu darbību ir pieejama.

Vai šī situācija tomēr nav apgrūtinoša pašam uzņēmumam, jo pietiekami liela akciju daļa pieder pasīvam akcionāram, kurš neveiks arī ieguldījumus, ja jums tādi būtu nepieciešami?

Ja skatāmies uz mūsu pamatdarbības veidiem, kas ir gāzes uzglabāšana un pārvade, tad tur ieguldījumu programma jau ir saskaņota ar tarifiem. Tādēļ nav nepieciešami jauni akcionāru līdzekļi, lai veiktu plānotos ieguldījumus. Mēs esošā finansējuma ietvaros varam uzturēt visas drošības prasības. Tāpat “Conexus” vēsturiski ir ļoti zems aizņēmumu līmenis, un mums ir iespēja piesaistīt līdzekļus arī no kredītiestādēm. Tas arī būtu pareizākais, jo akcionāru līdzekļi uzņēmumam vienmēr ir visdārgākie.

Taču kopumā tas ir būtisks jautājums, un runa nav tikai par “Gazprom”. Regulatora atzinumā ir minēts, ka arī fondam “Marguerite” ir līdz gada beigām jāatrisina jautājums par savu statusu. Tādēļ patiesībā mēs nerunājam tikai par 34% “Gazprom” akciju, bet par akcionāriem, kuriem kopumā pieder gandrīz 64% “Conexus” akciju. Protams, ja šiem akcionāriem nav skaidrs, vai viņi šeit varēs palikt un kādā statusā varēs palikt, tad dialogs par ilgtermiņa attīstību ir ļoti grūts. Valdei būtu daudz vieglāk, ja šis jautājums tiktu atrisināts. Ir pat pilnīgi vienalga, kurš tad būtu līdzīpašnieks – valsts, finanšu vai stratēģiskais investors -, bet tad varētu runāt par ilgtermiņa attīstības programmām. Dabasgāzes infrastruktūra ir ilgtermiņa projekts. Ja mēs skatāmies uz enerģētikas politiku Eiropā un Latvijā, tad minimālie termiņi, par kuriem ir runa, skar 2030.gadu, maksimālie – 2060.gadu. Tādēļ ir vajadzīgi partneri, ar kuriem var runāt par šāda mēroga mērķiem.

Jūs pašlaik esat pievilcīgs uzņēmums potenciāli jauniem investoriem?

Ja mēs skatāmies kaut vai uz pensiju fondiem, tad mēs esam ļoti laba pērle. Mēs esam uzņēmums ar drošu atdevi un līdz ar to varam piedāvāt drošu investīciju vidi.

Savukārt izaicinājumi ir saistīti ar to, ka Latvijas regulācijas vide nav stabila, tā joprojām veidojas, līdz ar to katru gadu var mainīties būtiski nosacījumi. Tas ārvalstu investoriem nav saprotams. Ja viņi ir pieraduši strādāt regulētā vidē, tad viņi sagaida, ka pamata lietas – atdeves likmes utt. – tiek fiksētas ilgākam periodam un netiek raustītas. Mums pašlaik ir situācija, ka pamata nosacījumi tiek mainīti katru gadu. Tas, protams, ārvalstu investoriem nav pievilcīgi un viņiem ir sarežģīti tam visam sekot līdzi un saprast, kādas izmaiņas atkal var būt gaidāmas. Tas pats attiecas uz tarifiem. Eiropā ir pierasts, ka tarifi fiksējas uz trīs pieciem gadiem. Savukārt Latvijā joprojām pastāv ikgadējais tarifu noteikšanas cikls. Mūsu situācijā tas ir sarežģīti ne tikai no investoru piesaistes, bet arī no klientu viedokļa. Mums vēl ir jāstrādā, lai regulācijas vide stabilizētos.

Vai jūs apmierina tagadējais tarifu līmenis, vai tomēr jūs regulatoram gribētu rosināt kādas izmaiņas?

Runa nav tik daudz par tarifu līmeni, cik par to, kad tie stājas spēkā un uz cik ilgu periodu ir plānoti. Pašlaik mēs jau runājam par vienoto Baltijas tirgu, kurā ir nepieciešama citādāka pārvades pakalpojumu tarifu struktūra, jo mainās veids, kā tiek gūti ieņēmumi.

Ja vienotais Baltijas tirgus ir plānots no nākamā gada 1.janvāra, tad līdz ar to vajadzētu mainīties arī tarifiem, kuri tiek iekasēti no klientiem. Šobrīd lielākā daļa ieņēmumu tiek gūti no piegādēm Latvijas patērētājiem. Savukārt nākotnē liela daļa ienākumu tiks gūta uz vienotā tirgus ārējās robežas. Kopējā summa nemainās, bet mainās iekasēšanas vieta. Tas izklausās vienkārši, bet atkal ir nepieciešams jauns tarifu projekts un tā apstiprināšanas process.

Un saskaņošana starp Baltijas valstīm?

Saskaņojums starp Baltijas valstīm jau ir. Tas tika panākts pagājušā gada oktobrī. Somija un Igaunija šo jauno principu savā regulācijā jau ir ieviesušas, mēs vēl nē.

Tas pats attiecas uz uzglabāšanu. Ja mēs runājam, ka vajag ieviest citādākus produktus, tad ir vajadzīgs cits princips, kā uzglabāšanas pakalpojuma tarifs starp tiem sadalās. Šādas izmaiņas ir loģiskas, līdz tirgus izveidosies.

Mums būs tāda pati pārvades tarifu struktūra kā Igaunijā un Somijā?

Jā. Vienotais Baltijas tirgus ir ļoti ilgs darbs, un mēs pie tā strādājam jau divus gadus. Izveides pamatprincipi tika saskaņoti pagājušā gada oktobrī, kad tika parakstīts pirmais memorands starp Somiju, Igauniju un Latviju, paredzot, ka mēs atsakāmies no iekšējiem starpvalstu tarifiem. Tas nozīmē, ka no Inčukalna krātuves dabasgāzi uz Helsinkiem var padot bez papildu maksas. Tas radīs daudz elastīgāku infrastruktūras izmantošanu. Tajā pašā laikā tiek fiksēts viens pārvades pakalpojuma tarifs uz ārējām robežām un ienākumus no šī tarifa sadalām starp trīs valstīm. Tas ir pamata princips, kā strādā vienotais gāzes tirgus. Pārējais laiks nepieciešams, lai šo principu ieviestu dzīvē, jo tās ir regulācijas vides izmaiņas, tarifu izmaiņas, pārvades sistēmas lietošanas noteikumu izmaiņas un arī IT sistēmu, kuras to visu spēj atbalstīt, ieviešana.

Pašlaik mēs esam šī procesa noslēguma fāzē.

Kā izskatās – 1.janvārī viss būs kārtībā un darbosies?

Vēl to nevar pateikt, bet mēs turpināsim strādāt līdz pat 31.decembrim, lai tas tā būtu.

Pašlaik Baltijas vienotajā tirgū būs Somija, Igaunija un Latvija. Kas tālāk notiek ar Lietuvu un potenciāli Poliju, ņemot vērā Lietuvas un Polijas gāzesvadu starpsavienojuma (GIPL) izbūvi?

Lielais mērķis pašlaik ir izveidot kopīgu četru valstu gāzes tirgu – proti, Somija, Igaunija, Latvija un vēl Lietuva. Lietuva pirmajā posmā nepiedalās, jo viņiem ir lielākas atšķirības un līdz ar to ir nepieciešams ilgāks laiks, lai saprastu, kādā veidā viņi var piedalīties. Savukārt tas, kādēļ pārējās valstis pasteidzās, ir “Baltic Connector” gāzes vada palaišana 1.janvārī, kurš savieno Somiju un Igauniju. Lai būtu skaidrs režīms no pirmās dienas, kad šis jaunais gāzes pārvades savienojums sāk strādāt, mēs arī nolēmām īstenot vienotā tirgus principu, pirms tika saņemts saskaņojums no visiem, un pirmajā posmā kopā ir trīs valstis.

Turklāt arī tagad Latvija un Igaunija ir daudz ciešākā sakabē, veidojot arī vienotu gāzes balansēšanas zonu un vienotu tirdzniecības punktu. Somija vēl paliek nedaudz atsevišķi.

Nākamais solis plānots 2022.gadā, kad Somija, cerams, pievienosies mūsu balansēšanas zonai. Iespējams, līdz tam būsim atrisinājuši arī neatrisinātos jautājumus ar Lietuvu. Pašlaik mūsu un Lietuvas vēlamais modelis ir nosūtīts Eiropas gāzes pārvades uzņēmumu asociācijai, kura arī dos savu izvērtējumu par to, kā pareizāk būtu virzīties tālāk. Arī citās valstīs notiek tirgus apvienošanas procesi, un mums ir svarīgi rīkoties atbilstoši šiem kopējiem principiem.

Ja kopējam Baltijas valstu tirgum pievienojas Lietuva, vai topošā GIPL dēļ uzreiz nenotiek sasaiste arī ar Polijas tirgu?

Valstīm ir savas stratēģiskās intereses. Ja skatās no Polijas viedokļa, tad viņiem svarīgākais ir cits projekts -“Baltic Pipe” -, kurš savienos Poliju un Dāniju. Tas dos unikālu iespēju saņemt dabasgāzi no citiem piegādātājiem, nevis pamatā no Krievijas un “Gazprom”. Tādēļ drīzāk Polija grib apvienoties vienā tirgū ar Dāniju, un tad ir jautājums, kādi ir noteikumi un vai mēs varam pieslēgties šim tirgum.

Taču tas aktualizē ļoti būtisku jautājumu – vai Eiropā vispār ir vajadzīgi šie gāzes pārvades ieejas un izejas punkti un cenu noteikšana uz katras robežas? Vai tas nākotnes ilgtermiņa vīzijā vispār ir pamatoti? Mēs apvienošanos veicam arī tādēļ, ka mēs esam mazi tirgi un mums ir labums arī no apjoma palielināšanās. Arī administratīvie slogi, kuri ir, lai tirgotājs pārvadītu gāzi cauri trīs četru valstu teritorijai, pašlaik ir ļoti sarežģīti. Turklāt nav jau tā, ka ar tirgu apvienošanu mēs spējam noņemt visus slogus. Viens no tirgotāju komentāriem, kuru esmu uzklausījusi, ir arī par to, ka ļoti sarežģīts ir nodokļu jautājums. Dabasgāzes transportēšana cauri vairākām jurisdikcijām ar atšķirīgu nodokļu regulējumu arī rada zināmus riskus. Arī šis jautājums ir jārisina, lai tirgotājiem būtu pārliecība, ka var strādāt plašākā reģionā.

Kādas ir prognozes par gāzes pārvades apjomu izmaiņām no nākamā gada, kad sāks darboties Baltijas kopējais tirgus?

Pārvades apjomi pašlaik nav svarīgākais, uz ko mēs skatāmies. Galvenokārt mēs skatāmies uz diviem citiem rādītājiem. Viens ir Latvijas patēriņš. Tas ir jāveicina, lai dabasgāze tiktu efektīvi izmantota un paplašinātos tās izmantošanas iespējas, tostarp aizstājot oglekļa intensīvo naftas produktu izmantošanu transportā. Otrs ir Inčukalna gāzes krātuves piepildījums. Pārvade drīzāk ir šo abu faktoru kombinācija. Tādēļ arī Baltijas kopējā tirgus kontekstā svarīgi ir, kā mainīsies patēriņš Igaunijā un Somijā.

Tādēļ mēs strādājam pie iniciatīvām, kur dabasgāzes lietošana var palīdzēt samazināt CO2izmešus. Latvijā šajā ziņā svarīgākā joma ir transports, kur ir liels CO2 izmešu apjoms. Mēs esam izveidojuši arī “Conexus” zaļo karti, norādot, kurās vietās ir iespējami pieslēgumi pārvades sistēmai un kur var izveidot stacijas transporta uzpildīšanai ar saspiesto dabasgāzi vai izveidot citus uzņēmumus, kuros dabasgāzes izmantošana var būt labāks risinājums.

Tādēļ mums pamatā ir jādomā par gala patēriņu, un krātuve tad jau ir drošības garants, kā šo gala patēriņu uzturēt. Arī kopumā mūsu valstis – gan Somija, gan Igaunija un Latvija – ir gala patērētāju reģions. Piemēram, Slovākija ir tranzīta valsts, caur kuru tiek nodrošinātas gāzes plūsmas uz pārējo Eiropu. Mums šādas lietas nav – šajā reģionā dabasgāze ienāk tikai patēriņam.

Pieminējāt iespēju citiem lietotājiem pieslēgties gāzes pārvades sistēmai – jau ir parādījusies interese?

Tā vēl ir ļoti neliela. Mēs esam saņēmuši pāris pieprasījumus par iespēju pieslēgties konkrētos punktos. Taču es domāju, ka tas ir laika jautājums un gan jau interese augs.

Par gāzes patēriņu – tas kopumā samazinās. Jūs redzat iespēju to mainīt?

Pēdējos divus gadus dabasgāzes patēriņš ir stabils un pērn pat bija lielāks nekā gadu iepriekš. Arī šogad līdz jūlija beigām mēs esam sasnieguši to pašu līmeni kā pērn. Lielais jautājums ir par to, vai dabasgāze ir konkurētspējīga, salīdzinot ar citiem resursiem. Tas, kādēļ mēs atkal redzam dabasgāzes patēriņa kāpumu, ir saistīts ar to, ka aug izmaksas par CO2izmešiem un no elektrības ražošanas tiek izspiesti tie resursi, kuri rada lielu gaisa piesārņojumu. Mūsu reģionā tas ir Igaunijā izmantotais degslāneklis un akmeņogles Polijā un Somijā. Uz tā rēķina notiek dabasgāzes patēriņa pieaugums. Arī Vācijā runā par to, ka tiks slēgtas atomenerģijas stacijas un to slodzi elektrības ražošanā pārņems dabasgāze. Līdz ar to tik lielā tirgū kā Vācija dabasgāzes patēriņš varētu pieaugt par 5-20%.

Kas attiecas uz Latviju, tad “Latvenergo” pašlaik nestrādā ar pilnu slodzi. Ja būs labvēlīgi apstākļi, lai “Latvenergo” ražotu vairāk elektrības un to pārdotu, tad mēs redzēsim arī dabasgāzes patēriņa pieaugumu. Vienlaikus nevajadzētu īpaši rēķināties ar dabasgāzes izmantošanas kāpumu ražošanas uzņēmumos, bet tieši elektrības ražošanā.

Vienlaikus Eiropā pašlaik daudz runā par atjaunīgo energoresursu izmantošanu, sākot no vēja un beidzot ar hidroenerģiju. Dabasgāze nav šo resursu skaitā.

Patiesībā tā runā Latvijā, nevis Eiropā. Latvijā runā par atjaunīgiem resursiem, Eiropā runā par zemu izmešu ekonomiku. Tā ir liela atšķirība. Ja dabasgāze izmešu ziņā ir daudz efektīvāka nekā akmeņogles un degslāneklis, tad tas jau ir liels solis uz priekšu. Ja mēs skatāmies uz transportu, tad dabasgāze arī labs solis izmešu samazināšanas virzienā.

Tādēļ Eiropā runā par pāreju uz zemu izmešu ekonomiku, un dabasgāze ir labs risinājums šajā pārejas periodā, jo tās izmantošanas tehnoloģijas ir ļoti attīstītas un tā ļauj ļoti ātri aizstāt CO2 intensīvos resursus. Tagad notiek diskusijas arī par to, kā gāzi – un te es vairs nerunāju tikai par dabasgāzi -padarīt zaļāku, tādēļ tiek runāts gan par ūdeņraža tehnoloģijām, gan biogāzes/biometāna ražotnēm. Ir tiešām daudz veidu, kuri Eiropā pašlaik tiek apspriesti. Taču viennozīmīgi gāzei kā tādai būs liela loma un liela loma būs gāzes pārvades un uzglabāšanas infrastruktūrai.

Tāpat daudz tiek runāts par izmantotajām tehnoloģijām. Piemēram, ja mēs pārietu tikai uz vēja parku ražoto enerģiju, tad visa Eiropa būtu vienos elektrības vados. Tādēļ tiek domāts, kā izmantot jau esošās pārvades līnijas, piemēram, izmantot “power to gas” tehnoloģiju un, pārvēršot elektroenerģiju gāzē, to transportēt pa jau esošo gāzes infrastruktūru, kura atrodas zem zemes un nav redzama. Turklāt tas ir daudz lētāk un efektīvāk nekā pārvade pa augstsprieguma tīkliem. Šobrīd notiek ļoti intensīvs darbs, un es nekad vēl neesmu redzējusi tik daudz konsultantu un zinātnieku, kuri ir iesaistīti šajā pārejas posmā. Tiek meklēti dažāda tipa risinājumi.

Latvijai būtisks jautājums ir, kā Eiropa virzīsies tālāk ar šo risinājumu akceptēšanu un centralizēšanu. Tādēļ, ka Eiropā kopumā lēmumi tik ātri uz priekšu nevirzās, dažas valstis ir pieņēmušas savas stratēģijas. Mūsu lielākās bažas ir par to, ka mēs 15 gadus esam strādājuši, lai savienotu Baltiju ar pārējo Eiropu. GIPL ir pēdējais posms, kur mēs gaidām, lai tas beidzot notiktu. Ja tagad atsevišķas valstis sāk izveidot savas nacionālās stratēģijas, tad mēs atkal riskējam pazaudēt šo savienojumu ar Eiropu.

Piemēram, Nīderlande ir izvēlējusies stratēģiju, ka daļa no esošās gāzes pārvades infrastruktūras pārvadīs viena veida gāzi, daļa otra tipa gāzi un daļa trešā tipa gāzi. Tas nozīmē, ka, ja mēs izvēlamies cita tipa gāzi, to vairs pat nevar pārvietot starp valstīm. Līdz ar to vienotā tirgus princips izjūk, jo infrastruktūra to vairs neatbalsta. Tādēļ laicīgi ir jāuzsāk diskusija par to, ka ikvienā attīstības stratēģijā ir jāsaglabā savstarpējā savienojamība starp Eiropas valstīm. Tāpat risinājumiem ir jābūt tādiem, kuri izmaksu ziņā ir pieejami. Šīs pārejas izmaksas ir visai lielas, un, ja vecās Eiropas valstis to ir mierīgi gatavas uzņemties, tad Austrumeiropai tas ir daudz sarežģītāk. Turklāt tas var atstāt ietekmi uz visu industriju konkurētspēju, ne tikai uz enerģētiku. Tādēļ ir īstais brīdis par to sākt domāt un runāt arī mums.

Baltijai vienmēr sāpīgs jautājums ir bijis atkarība no Krievijas gāzes piegādēm. Vai nopietnākā apjomā tagad parādās arī SDG piegādes?

Parādās un arī iespējas ir dažādas. Kā jau parasti, jautājums ir par cenu. Šogad SDG cenas ir zemas un tieši SDG cena uz leju ir novilkusi arī dabasgāzes cenas. Tādēļ tagad interese par SDG ir ļoti liela. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka Baltijas jūra nav starp klasiskajiem SDG kuģu ceļiem. Lai līdz mums atnāktu SDG kravas, ir jāslēdz specifiski līgumi. Tādēļ, lai šādā no cenu viedokļa izdevīgā gadā dabūtu SDG piegādes, līgumiem ir jābūt noslēgtiem jau iepriekš. Lai no Roterdamas ostas šāds kuģis aizbrauktu līdz Klaipēdai, ir vajadzīgas 10 dienas, un tās jau ir būtiskas izmaksas. Ja šie kuģi vienkārši te regulāri kursētu garām, arī cena būtu izdevīgāka.

No otras puses es gribu teikt, ka garants mūsu neatkarībai ir krātuve. Ja mums oktobrī dabasgāze ir krātuvē, tad kur ir tā mūsu lielā atkarība no Krievijas?

No kaut kurienes tā dabasgāze jau ir jāiesūknē.

Klasiskā lieta, ar kuru baida, ka ir auksta ziemas diena un pēkšņi mums nav ne apkures, ne daudzu citu lietu. Tādēļ jau Inčukalna gāzes krātuve ir Latvijas stratēģiskais objekts. Ar to mēs nodrošinām to, ka neesam Ukrainas situācijā. Mums nav tādu risku kā daudzām citām valstīm.

Plašas diskusijas tagad ir izraisījis “Skulte LNG” projekts, kuri kā savu priekšrocību min to, ka būs vads uz Inčukalna gāzes krātuvi. Viņi ar jums par to ir runājuši? Kā jūs vispār uz šo projektu skatāties?

Mēs paši diezgan uzmanīgi sekojam, kas notiek SDG jomā. SDG termināļi ir dažādi un ar dažādiem tehniskajiem risinājumiem. Ir pavisam vienkārši termināļi, kur ir vienkārši platforma un regazifikācijas iekārtas ir pašiem SDG kuģiem. No šādiem termināļiem gāzi jau uzreiz var piegādāt patērētājiem. Ir termināļi, kuros ir uzglabāšanas tvertnes, no kurām gāzi patērētājiem piegādā tad, kad viņiem to vajag. Trešā tipa termināļos ir ne tikai platforma un uzglabāšanas tvertne, bet arī vēl viens kuģis, kurš var veikt regazifikāciju uz vietas. Šis ir visdārgākais risinājums, un tāds ir arī Klaipēdā.

Ja skatāmies, ko būtu jāuzstāda Skultē, ja tur kāds kaut ko būvētu, tad Inčukalna krātuves tuvums ļauj uzstādīt vienkāršāko un līdz ar to arī lētāko variantu. Tur uz vietas nav nepieciešama glabātuve, kura ir visai dārgs process. Kādēļ tas ir dārgi? Tādēļ, ka šķidrā veidā gāzes temperatūra ir -160 grādi un krātuve visu laiku ir jāatdzesē. Lai visu laiku noturētu glabātuvē šo ļoti zemo temperatūru, ir nepieciešams liels enerģijas patēriņš, un pati glabātuve ir ļoti specifiska konstrukcija – būtībā milzīgu apmēru termoss. Tas arī veido termināļa lielākās izmaksas. Ja risinājums ir platforma ar cauruļvadu, pa kuru gāze pa taisno nonāk Inčukalnā, tas ir konkurētspējīgi, salīdzinot ar Lietuvas risinājumu.

Cits jautājums ir SDG cena. Pēdējos piecus gadus tirgos tās ļoti svārstās. Vienu gadu SDG cenas ir ļoti zemas, citus -augstas. Tādēļ jautājums ir, vai tiem, kuri grib būvēt termināli, ir biznesa modelis, kā izdzīvot tajos gados, kad cenas ir nelabvēlīgas? Pie šī jautājuma parasti arī visi investīciju projekti apstājas. Taču tehniski Skulte ir labākā vieta Baltijas valstīs, kur būvēt šādu termināli.

Vienlaikus, piemēram, šosezon visas Inčukalna krātuves jaudas jau ir rezervētas. Vai šādi gadi arī nevar kļūt par šķērsli, jo jūs vienkārši pateiksiet: mums krātuvē brīvas vietas vairs nav un jūs ar savu SDG kuģi mierīgi varat braukt tālāk?

Tādēļ es arī saku, ka tirgus nosacījumiem ir jāmainās. Tirgotāji ir pieraduši, ka viņiem šodien vajag un šodien viņi pērk glabāšanas jaudas Inčukalnā. Ja būtu izsoles un tirgotājs martā jau savu glabāšanas jaudu būs nopircis, tad viņš droši kuģi ar SDG varēs vest, jo glabātuvē jauda būs. Tas ir jautājums, kā produkti tiek pārdoti un kā sakārtoti. Tā ir risināma problēma.

Cita lieta ir Inčukalna kapacitāte. Kopējā Inčukalna tehniskā kapacitāte ir 24 TWh, bet to var sasniegt tikai tad, ja katru gadu ir konstants pieprasījums. Kādēļ tagad pieejamā jauda ir tikai 18,54TWh? Tādēļ, ka pēdējos gados interese par Inčukalnu ir bijusi mazāka – pēdējos trīs gadus aptuveni 13-14 TWh apmērā. Savukārt mums kā krātuves operatoram nav pārliecības, ka nākamgad krātuve būs tikpat pieprasīta kā šogad. Ja interese būs atkal 12 TWh, tad pēc tam tās pašas 18 TWh iesūknēt būs sarežģīti. Diemžēl tā darbojas visas Inčukalna tipa krātuves. Mūsu krātuve atrodas smilšakmens slāņos, kur strādā ūdens izspiešanas princips, un krātuves apjoms mainās atkarībā no tā, cik iepriekšējos gados ir bijis iesūknēts un izmantots.

Kāds pašlaik ir gāzes pārvades cauruļvadu stāvoklis? Vai tajos ir nepieciešams ieguldīt investīcijas?

Investīcijas ir nepieciešamas vienmēr, jo cauruļvadi ir izbūvēti krietni sen. Mūsu sistēma ir laba ar to, ka gandrīz 100% apjomam ir iespējams veikt diagnostiku. Tas nozīmē, ka cauruļvados tiek palaists virzulis, kurš ar magnētiskajiem lasījumiem nolasa cauruļvadu stāvokli un paziņo, kur ir nepieciešami remontdarbi. Cauruļvadi atrodas dabā, tādēļ remontdarbi ir nepieciešami visu laiku.

Savukārt stratēģiski līdz ar vienotā tirgus izveidi sistēmā ir nepieciešams mainīt spiedienus. Lai varētu veikt gāzes piegādes uz Somiju, tiek plānots uzlikt kompresorus Igaunijā, kas nozīmē, ka pacelsies spiediens Igaunijas gāzes apgādes sistēmā, un mums šis spiediens ir jāpaceļ līdzi viņiem. Pašlaik mēs esam strādājuši spiediena robežās no 25 līdz 40 bāriem. Doma ir pacelt līdz 50-55 bāriem. Tas, protams, prasa papildu diagnostiku un, iespējams, papildu kapitālieguldījumus, lai uz šādu spiedienu varētu pāriet. Klasiskā gadījumā mēs pārbaudām pamata cauruļvadus, bet, paceļot spiedienu, mums ir jāpārbauda arī visi pievadi, lai nerastos nekādi drošības riski.

Ir aizdomas, ka kaut kur būs problemātiskas vietas?

Diagnostikās jau kaut kādas problēmas parādās visu laiku, bet es nevarētu teikt, ka mums ir kādas sistemātiskas problēmas un lietas, kuras ir jāsāk risināt nekavējoties.

Vai arī Inčukalnā tiks ieguldītas investīcijas?

Jā, Inčukalnā ir gaidāms liels investīciju projekts, un mēs esam vienīgais gāzes nozares uzņēmums, kurš ir saņēmis Eiropas Savienības finansējumu dabasgāzes krātuves uzlabojumu projektam. Pirmkārt, tirgus prasa citādāku krātuves darbības režīmu. Līdz šim krātuve ir strādājusi bez gāzes izņemšanas kompresora. Tas nozīmē, ka spiediens ir atkarīgs no tā, cik gāzes vēl ir krātuvē, un cik nāk ārā, tik arī nāk. Ja tiek uzlikts kompresors, tas palīdz izņemt gāzi no krātuves arī tad, ja tās tur ir palicis mazāk. Tas kritiski svarīgi ir apkures sezonas beigās – februāra beigās un marta sākumā -, lai mēs nenonāktu tādā situācijā kā pirms diviem gadiem, kad mēs skatījāmies, vai visiem pietiks gāzes. Savukārt uzliekot kompresoru, iegūstam iespēju strādāt ar lielāku skaitu zemāka debeta urbumiem, gāzi pirms ievadīšanas pārvades sistēmā saspiežot līdz vajadzīgajam spiedienam, tādēļ ir jāpārskata un jāmodernizē arī virszemes cauruļu sistēmu un urbumus. Kopumā tas ir projekts līdz 2025.gadam, un tā kopējais apjoms ir 88 miljoni eiro, kurus 50% apjomā finansēs no Eiropas naudas. Tas ir liels projekts, kurš mums ļaus labāk nodrošināt gan tirgus vajadzības, gan uzlabot drošības un vides prasības. Tā tiešām ir liela veiksme, ka mēs esam saņēmuši atbalstu no Eiropas.

Kā ir ar jūsu finansējuma daļu? Nauda būs?

Jā, un, kā jau es minēju, mums ir iespēja piesaistīt līdzekļus arī no komercbankām un starptautiskām finanšu institūcijām. Mēs pašlaik vērtējam, kādu finansējumu izvēlēties.

Latvijā ik pa laikam parādās idejas par vēl vienas gāzes krātuves izveidi. Kā jūs uz tām skatāties?

Tas ir ļoti dārgs process. Viens ir atrast vietu, un mums Latvijā pat ir 20 vietas, kur dažāda izmēra krātuves varētu būt. Bet otra lieta, par ko Latvijā runā ļoti reti, ir bufergāze. Lai dabīgās krātuves vispār varētu strādāt, tajās ir jātur zināms gāzes apjoms. Inčukalna bufergāzes tirgus vērtība ir aptuveni 400 miljoni eiro. Es neredzu, ka pašlaik Latvijā kāds būtu gatavs ieguldīt 400 miljonus eiro bufergāzē, kura šajā krātuvē vienkārši būs. Taču es arī nesaku kategorisku nē, un tas ir saistīts ar zaļajiem projektiem. Piemēram, ja kādā X stundā mēs gribēsim pāriet uz ūdeņradi kā galveno gāzes veidu, kurš darbina mūsu ekonomiku, tad to pareizāk būtu glabāt citā, speciāli šim mērķim veidotā krātuvē. Taču tas viss ir zinātnieku varā.

Latvija vienmēr ir lepojusies ar vienīgo gāzes krātuvi reģionā. Kā ir citās valstīs? Vai tajās ir iespēja gribēšanas gadījumā izveidot jaunas krātuves?

Es esmu dzirdējusi, ka Polijā apsver iespējas izveidot krātuves, jo viņu tagadējo krātuvju kapacitāte ir maza, ar ko apgādes drošības risinājumiem nepietiek. Mēs gan ceram, ka pēc GIPL izveides viņi kaut ko varētu glabāt pie mums. Taču vairāk gan nekas nav dzirdēts.