Latvijas Pensionāru federācija vēlas atjaunot kārtību par pensiju indeksāciju divas reizes gadā

0
Latvijas Pensionāru federācijas vadītāja Aija Barča.

Par aktuālākajiem uzdevumiem Latvijas Pensionāru federācija (LPF) uzskata paaugstināt piemaksas par darba stāžu līdz 1995.gada 31.decembrim un uzsākt pakāpenisku piemaksu noteikšanu personām, kuras pensionējās pēc 2012.gada 1.janvāra, un atjaunot pensiju indeksāciju divas reizes gadā – aprīlī un oktobrī, tādējādi aprīlī varētu tikt indeksētas pensijas, kuras ir 50% apmērā no minimālās darba algas. Tāpēc intervijā aģentūrai LETA jaunievēlētā LPF priekšsēdētāja Aija Barča uzsver, ka pensionāru problēmu risināšanai daudz vairāk dod konstruktīva sadarbība ar ministrijām, valdību un Saeimu, nevis ultimatīvas prasības un skaļa klaigāšana dažādos mītiņos.

Nesen jums bija tikšanās ar labklājības ministri Ramonu Petraviču (KPV LV). Vai sarunas laikā aktualizējāt jaunas problēmas, iespējams, panācāt kādu jaunu vienošanos?

Tikšanās laikā tika panākta vienošanās, ka tiks veidoti uzskates materiāli ne tikai mūsu laikrakstā “Latvijas Pensionārs”, bet arī digitālajā vidē, kas ir labi saprotama jauniešiem, lai skaidrotu, kādēļ ir jāmaksā nodokļi, kā notiek pensijas piešķiršana un indeksācija. Pašreiz strādājošie jaunieši pensionēsies pēc daudziem gadiem. Pašreiz viņi, maksājot savus nodokļus, palīdz samaksāt pensijas saviem vecākiem un vecvecākiem.

Kopā ar labklājības ministri izskatījām arī jautājumu par piemaksām par darba stāžu līdz 1995.gada 31.decembrim tām personām, kuras pensionējās no 2012.gada 1.janvāra. Labklājības ministre apliecināja, ka grozījumi likumā tiks ietverti nākamā gada valsts budžeta paketē, un par to viņa savu viedokli jau esot izteikusi. Iespējams, šīs piemaksas tiks noteiktas no 2020.gada 1.jūlija. Ministre ir gatava izturēt sešus mēnešus pēc likuma grozījumu pieņemšanas un izsludināšanas, kas nepieciešami, lai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra var sagatavoties izmaksām, jo ir nepieciešams izstrādāt un aprobēt attiecīgas programmas, lai nebūtu kādu nepatīkamu gadījumu. Tiekoties ar labklājības ministri, mēs runājām arī par pensiju indeksāciju 2020. un 2021.gadā.

Kādas pārmaiņas sagaidīs pensionāri?

Šos jautājumus mēs vēl apspriedīsim LPF. Patlaban mēs runājam, ka, iespējams, pensiju indeksācija varētu būt atbilstoši darba stāžam, bet nedaudz citāda. LPF aicina ministriju padomāt, vai, iespējams, ar 2021.gadu pensijas varētu indeksēt divas reizes gadā – aprīlī un oktobrī, jo, indeksējot vienreiz gadā, mazās pensijas nav iespējams būtiski palielināt. Aprīlī tiktu indeksētas pensijas, kuras ir 50 procentu apmērā no minimālās darba algas (pašlaik tie būtu 215 eiro). Ja ir politiskie spēki, kuri runā, ka minimālajai algai jābūt 500 eiro, tas nozīmē, ka divas reizes gadā būtu jāindeksē pensijas, kuras ir 250 eiro. LPF, protams, uztur spēkā arī prasību par minimālo ienākumu – 99 eiro mēnesī. Ir jāturpina arī sarunas par pašvaldību atbalstu to teritorijā dzīvojošiem pensionāriem. Petraviča apgalvoja, ka viņa jau ir nopietni runājusi ar Latvijas Pašvaldību savienību par atbalstu pensionāriem. Domāju, ka tas varētu būt ļoti cerīgi risināms jautājums.

Kā jūs vērtējat līdzšinējo LPF darbību, kas tajā būtu jāmaina un kā šai organizācijai būtu jāattīstās turpmāk?

Mans pienākums ilgus gadus bija strādāt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. LPF darbību es zinu kopš 90.gadu beigām. Četrus gadus šīs komisijas deputāts bija arī LPF priekšsēdis Andris Siliņš. Arī šajā Saeimā darbojas Pensionāru lietu darba grupa, kuru vada Andrejs Klementjevs (S). Saeimas darba grupā sagatavotais likumprojekts paredz piešķirt piemaksas pie vecuma un invaliditātes pensijām par darba stāžu līdz 1995.gada 31.decembrim. Piemaksas plānots attiecināt uz pensijām, kas piešķirtas no 2012.gada. Likumprojektā paredzēts, ka ar 2020.gadu sāk maksāt pensiju piemaksas par darba stāžu līdz 1996.gadam tiem pensionāriem, kuri pensionējās 2012. un 2013.gadā, un turpmāk katru gadu pakāpeniski tiek izmaksātas minētās piemaksas tiem pensionāriem, kuri pensionējās no 2014.gada. Šādas piemaksas piešķirtu līdz brīdim, kad visi pensionāri saņemtu piemaksu par stāžu līdz 1995.gadam ieskaitot.

Satversmes tiesa 2013.gada spriedumā norādīja, ka pensiju piemaksu atgriešana sniegtu pensionāriem un invaliditātes pensijas saņēmējiem būtiskus papildu ienākumus ik mēnesi. Pašlaik Latvijā ir 127 000 pensionāru, kuriem nav piešķirtas piemaksas par darba stāžu, no tiem 24% jeb 2280 pensionāriem pensijas apmērs ir līdz 200 eiro. Savukārt 80% jeb 24 100 invaliditātes pensiju saņēmēju tās apmērs ir līdz 200 eiro. Ja tiktu piešķirtas piemaksas par stāžu līdz 1995.gadam ieskaitot, vecuma pensijas apmērs varētu palielināties vidēji par 22 eiro mēnesī, bet invaliditātes pensijas – par 12 eiro mēnesī.

Kāpēc savulaik tika pieņemts tāds dīvains un netaisnīgs lēmums?

Tas bija krīzes laiks. 2009.gadā krietni nokrita kapitāla indekss, 2010. un 2011.gadā bija sarežģītāk izmaksāt pensijas, un tad tāds lēmums tika pieņemts. 12.Saeima izdarīja pirmo soli, un visas pensijas, kas bija piešķirtas no 2010.gada 1.janvāra, tika pārrēķinātas. Šim mērķim tika izlietoti apmēram 50 miljoni eiro. Pārrēķins beidzās 2018.gadā. Tagad ir mērķis panākt, ka, lai arī tie cilvēki, kuri pensionējās pēc 2012.gada 1.janvāra, saņemtu piemaksu viena eiro apmērā par darba stāžu, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim.

Cik procentus pensionāru pārstāv LPF?

Nevarēšu precīzi atbildēt uz šo jautājumu. Varu tikai pateikt, ka LPF apvieno 130 dažādas pensionāru organizācijas Latvijā. Kongresa dienā, 18.maijā, LPF bija 125 organizācijas, kongresa laikā vēl piecas organizācijas izteica vēlmi pievienoties federācijai. Mūsu organizācijas darbojas visā Latvijā, bet man nav precīzas informācijas par to, cik biedru ir LPF. Es domāju, ka līdz gada beigām būsim saskaitījuši, cik biedru ir mūsu federācijā.

LPF patlaban ir tikai kolektīvie biedri. Vai neesat domājuši, ka būtu jādod tiesības pievienoties federācijai arī individuāliem biedriem?

Tas varētu būt svarīgi, bet tad vispirms ir jāgroza LPF statūti. Patlaban statūti nosaka, ka federācija apvieno atsevišķas pensionāru organizācijas Latvijā. Pilnīgi iespējams, ka kādā no nākamajām valdes sēdēm mēs varētu runāt par to, ka tiek slēgti sadarbības līgumi ar lielām pensionāru organizācijām, kas nav LPF biedri, piemēram, ar Rīgas Aktīvajiem senioriem, vai arī aicināt viņus pievienoties mūsu federācijai.

LPF Statūtos ir rakstīts, ka federācijas darbības pamatmērķis ir panākt, lai vecie ļaudis Latvijā varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Kā jūs cenšaties to panākt?

Federācija cīnās par to, lai tiktu sakārtota sociālā likumdošana, uzlabota sociālā nodokļa iekasēšana, kā arī pārstāv Latvijas pensionāru intereses Saeimā, valdībā, Labklājības ministrijā un citās valsts un pašvaldību institūcijās. Mums jāuzrunā ne vien Saeimā pārstāvētās politiskās partijas, bet arī lielās nevalstiskās organizācijas slēgt sadarbības līgumus ar LPF, jāpilnveido sadarbība ar Latvijas pašvaldību savienību, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību. Esmu pārliecināta, ka būsim labi sadarbības partneri Labklājības, Veselības un Finanšu ministrijai, kuru darbi ir cieši saistīti ar pensionāru dzīves kvalitāti un viņu ikdienu.

Esam vienojušies, ka Labklājības ministrija veiks vairākus pētījumus. Piemēram, patlaban pensiju var pieprasīt persona, kurai ir 63,6 gadi, nākamgad – tie, kuriem ir 63,6 gadi, un tā līdz 2025.gada 1.janvārim, kad pensionēsies 65 gadus veci cilvēki, kuriem pierādāmais darba stāžs ir 20 gadi. Šobrīd ir jāpierāda darba stāžs 15 gadi. Iepriekšējais nepieciešamais pierādāmais darba stāžs bija 10 gadi, lai varētu piešķirt valsts vecuma pensiju. Tad ir jautājums, cik liela ir pensija, ja persona ir pierādījusi 10 gadu vai 15 gadu darba stāžu. Ja lūkojamies uz sevišķi mazajām pensijām, tad viens no parametriem ir neliels darba stāžs.

Otrs faktors, kas ietekmē pensijas apjomu, ir valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Latvijā katru pensiju piešķir individuāli atkarībā no tā, kā ir maksātas sociālās iemaksas. Kopš 1996.gada par katru strādājošo visi maksājumi tiek uzskaitīti individuāli. Līdz ar to ir pilnībā skaidrs, kuriem cilvēkiem ir vajadzīgs papildu atbalsts. Es esmu gandarīta, ka labklājības ministre ir jau rūpīgi pārrunājusi ar pašvaldībām, kādu valsts pensiju un pašvaldību atbalstu cilvēki ir tiesīgi saņemt. Pensionārus satrauc arī, kāda būs pensiju indeksācija un vai tiks noteiktas piemaksas par darba stāžu. Tiem senioriem, kas pensionējās līdz 1996.gada 31.decembrim, tika noteikta piemaksa 1,50 eiro par gadu. Seniori prasīja noteikt piemaksu divi eiro par gadu, bet saņēma tikai 1,50 eiro par gadu iepriekšējā viena eiro vietā. LPF tomēr uzskata, ka piemaksu par darba stāžu līdz 1996.gada 31.decembrim tomēr būtu iespējams noteikt divi eiro par gadu. Ir saņemti ierosinājumi palielināt piemaksu par darba stāžu politiski represētajām personām, kā arī 1991.gada barikāžu aizstāvjiem. Šie priekšlikumi tiks izskatīti LPF valdē un iesniegti Labklājības ministrijā, Finanšu ministrijā, Ministru prezidentam, un ar laiku pieteiksim savu vizīti arī jaunajam Valsts prezidentam.

Vai tiks saglabātas pirmstermiņa pensionēšanās un izdienas pensijas?

Es domāju, ka šo jautājumu risināšanā LPF vismaz pašreiz neiesaistīsies. Saeimā strādā speciāli izveidota struktūra. Cik man zināms, tā ir veikusi pētījumu par izdienas pensijām ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā kopumā. Šos pētījumus turpinās skatīt Saeimas Sociālo un darba lietu komisija. Patlaban spēkā ir deviņi izdienas pensiju likumi un divi nolikumi. Tas ir ievērojams skaits normatīvo aktu. Kad tika palielināts pensionēšanās vecums valsts vecuma pensijas saņēmējiem, valdība nebija gatava palielināt arī izdienas pensijas saņemšanas vecumu. To toreiz varēja izdarīt, bet vairākas ministrijas nevarēja savstarpēji vienoties, tāpēc šie deviņi izdienas pensiju likumi netika grozīti. Iespējams, šo jautājumu LPF varētu aktualizēt rudenī, kad Saeima atsāks darbu, bet pati šī jautājuma risināšanā neiesaistīsies. Saeimas Analītiskais dienests ir veicis izdienas pensiju likumdošanas analīzi, ar kuru mēs iepazīsimies, bet paši šīs problēmas risināšanā neiejauksimies. Kas attiecas uz priekšlaicīgo pensionēšanos, uzskatu, ka tā ir jāsaglabā. Priekšlaicīgi pieprasīt valsts vecuma pensiju var cilvēks, kurš var pierādīt 30 gadu darba stāžu. Tas ir daudz lielāks darba stāžs, nekā patlaban minimāli nepieciešamie 15 gadi.

Vai ir iespējams, ka Pensiju likums Latvijā var tikt kardināli pārstrādāts?

Tad būtu precīzi jāzina visi iebildumi pret Pensiju likumu un priekšlikumi tā pilnveidošanai. Patlaban Pensiju likums balstās uz nostrādāto darba mūžu un veiktajām sociālajām iemaksām. Uz to balstās spēkā esošais Pensiju likums, kas ir pieņemts 1996.gada 1.janvārī. Esmu dzirdējusi iebildumus, ka, iespējams, nepietiekami ir novērtēts darbs līdz 1996.gadam, bet tas novērtējums visiem senioriem ir vienāds. Kā zināms, 90.gados bija krīze un daudziem cilvēkiem nebija darba. Ir jāizšķiras, vai mēs gribam novērtēt katru nostrādāto gadu ar konkrētu naudas summu vai tomēr jāskatās uz veiktajām sociālajām iemaksām un darba mūža ilgumu. Grūti pateikt, bet ir vairāki tādi priekšlikumi. Ja valsts ir spējīga noteikt kādu obligātu minimumu, kaut vai tos pašus 99 eiro, bet tad tie būtu jāmaksā no valsts pamatbudžeta. Tālāk būtu pensijas aprēķins, ņemot vērā nostrādātos gadus un veiktās sociālās iemaksas. Bet vai valstij pietiek līdzekļu, lai to izdarītu? Par to varētu būt ļoti nopietna diskusija un ļoti rūpīgi jārēķina nauda.

Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas ir ar pārpalikumu apmēram 900 miljoni eiro, ko patlaban tērē valsts pamatbudžets, jo valstī ir konsolidēts budžets. Uzkrājums un pārpalikums būtībā ir virtuāls, jo valsts šo naudu tērē dažādām vajadzībām. 90.gados Latvijā pietrūka naudas pensiju izmaksai, un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra aizņēmās trūkstošo naudu no valsts pamatbudžeta ar procentu likmi seši. Pēc tam 7.Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā pēc skaudras diskusijas tie procenti tika samazināti līdz četriem procentiem. Šo naudiņu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra godprātīgi atmaksāja valsts pamatbudžetam. Pašlaik valsts uzkrājumu sociālās apdrošināšanas budžetā tērē ar procentu likmi nulle. Domāju, ka tas varētu būt viens no jautājumiem, par kuriem LPF varētu uzrunāt finanšu ministru, Ministru prezidentu un vēlāk arī Valsts prezidentu.

Savulaik lielas cerības tika liktas uz tā dēvēto valsts pensiju otro līmeni. Vai, jūsuprāt, šīs cerības ir attaisnojušās?

Stāvoklis ir ļoti atšķirīgs. Tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šaisaulē, piemēram, kopš 1972.gada un strādā, viņiem ir vairāk nekā 40 gadu, pievienošanās pensiju otrajam līmenim bija obligāta. Tie, kuri ir pāris gadus vecāki, varēja otrajam pensiju līmenim pievienoties brīvprātīgi. Tagad sāk pensionēties cilvēki, kuri otrajam pensiju līmenim ir pievienojušies brīvprātīgi. Uzkrājums ir kāds nu kuram – vienam 5000 eiro, otram 10 000, atkarībā no tā, kā nu kurš ir maksājis nodokļus. Pašlaik pensiju otrajam līmenim katrs strādājošais, kurš ir tam pievienojies, maksā sešus procentus. Sākot ar šo gadu, ir iespēja noslēgt mūža apdrošināšanas līgumu, un tas ir mantojams. Nesen sarunājos ar vienu dāmu, kura tikko pensionējās. Viņa varēja vai nu katru mēnesi saņemt pie savas pensijas apmēram 25 eiro klāt, vai arī saņemt papildu naudu vienreiz gadā. Tās ir ļoti individuālas lietas. Cita lieta ir par pensiju trešo līmeni, kurā naudu ir iemaksājis pats apdrošinātais vai viņa darba devējs. Arī tur ir vairāki varianti.

Vai LPF turpinās rīkot dažādas protesta akcijas?

Kad es vēl nezināju, ka mans pienākums būs vadīt LPF, es kongresā, uz kuru biju uzaicināta, teicu skaidri un gaiši, ka atbalstu konstruktīvu darbu, nevis skaļas demonstrācijas un skaļas uzstāšanās. Es aicināju LPF piedalīties likumprojektu izstrādē, iesniegt savus konstruktīvus priekšlikumus gan Labklājības ministrijai, gan Finanšu ministrijai, gan Ministru kabinetam. Gada pēdējā ceturksnī būs LPF domes sēde, redzēsim, kādi būs viedokļi. Manuprāt, daudz vairāk dod konstruktīva sadarbība, nevis ultimatīvu prasību izvirzīšana un skaļa klaigāšana.

Pēc jūsu ievēlēšanas LPF priekšsēdētājas amatā sociālajos tīklos bija daudz negatīvu komentāru par jūsu “silto vietiņu” un lielo algu.

LPF priekšsēdētājs, viņa vietnieki un valdes locekļi strādā sabiedriskā kārtā, viņi nekad atalgojumu nav saņēmuši un nesaņem. Esmu runājusi ar labklājības ministres Petravičas biroja vadītāju Ringoldu Beinaroviču par iespēju no Nodarbinātības valsts aģentūras algotos sabiedriskos darbos aicināt cilvēkus palīgā darbos ne tikai uz LPF, bet arī uz citām nevalstiskajām organizācijām, jo dokumentācija ir jāsakārto. Sabiedriskā kārtā cilvēki strādā arī pie laikraksta “Latvijas Pensionārs” izdošanas un mājaslapas uzturēšanas. No līdzekļiem, ko pēc līguma saņemam no Labklājības ministrijas, varam apmaksāt 15 000 eiro apmērā. Tā ir telpu īre, apgaismojums, ziemā apkure un ceļa nauda LPF valdes locekļiem, braucot uz domes sēdēm. Es tādu ceļa naudu neesmu saņēmusi un arī turpmāk nesaņemšu. Darbs LPF ir mans sabiedriskais pienākums.

Komentāros pēc manas ievēlēšanas par LPF priekšsēdētāju bija norādīts gan uz manu vecumu, pieliekot gandrīz 10 gadus klāt, gan uz manu iepriekšējo gadu algu un pensijas apjomu, kas arī bija krietni paaugstināts. Teikšu atklāti, lasīt izteiktos viedokļus nebija patīkami, domāju, ka arī maniem bērniem un mazbērniem tos lasīt nebija patīkami. Es labprāt uzklausītu katru viedokli, ko vajadzētu darīt, lai senioru dzīvi padarītu labāku, atbildētu uz katru izteikto kritiku un pārmetumu, ja komentētāji atklātu sevi vai vismaz norādītu savu telefona numuru. Šiem komentētājiem taču ir tēvi un mātes, vectētiņi un vecmāmiņas, bet diez vai viņi visi godprātīgi maksā nodokļus, lai būtu no kā vecākajai paaudzei samaksāt pensijas.