LOSP: Par Valsts kontroles ziņojumu apsveram vēršanos Eiropas Revīzijas palātā

0
Biedrības "Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome" valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs Baltijas valstu lauksaimniecības organizāciju vadītāju tikšanās laikā, lai veidotu kopīgu stratēģiju saistībā ar Krievijas embargo pārtikas produktiem, kā arī apspriestu situācijas attīstību saistībā ar Āfrikas cūku mēra izplatību.

Valsts kontrole sagatavojusi kritisku ziņojumu par Zemkopības ministrijas īstenoto sadarbības praksi ar lauksaimniecības un mežu nozares nevalstiskajām organizācijām. Lēmumi attiecībā uz valsts budžetu un Eiropas Savienības finansējuma sadali – virs desmit miljoniem eiro gadā – tiek pieņemti pēc konsultācijām ar Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomi (LOSP), Zemnieku saeimu un vēl virkni biedrību. Ziņojumā teikts, ka nevalstisko organizāciju iesaistes principi nozares politikas veidošanā neliecina par demokrātiju, tā vietā radot iespaidu par slēgtu klubiņu, balstītu uz savām interesēm, tātad nepārstāvot plašākas sabiedrības intereses. Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs intervijā aģentūrai LETA šos Valsts kontroles pārmetumus noraida un saka, ka sadarbības sistēma starp lauksaimnieku organizācijām uz Zemkopības ministriju tieši ir caurskatāma un lēmumu pieņemšanā tiek iesaistīti ļoti daudzi nozares pārstāvji.

Kā kopumā vērtējat Valsts kontroles (VK) ziņojumu?

Es cienu VK darbu, taču šo ziņojumu vērtēju negatīvi – tas diemžēl ir ļoti tendenciozs un atgādina pat iespējamu pasūtījuma darbu.

Runāt par kaut kādu necaurskatāmību lēmumu pieņemšanā LOSP, manuprāt, ir nevietā – mēs katru mēnesi rīkojam pārstāvju sanāksmes, kurās var piedalīties ikviens biedrs un pat arī tie lauksaimnieki, kuri nav mūsu biedri. Mums nav nekādu noslēpumu, mēs vienmēr esam bijuši un esam par atklātu un caurskatāmu darbu. Mēs gluži vienkārši mēģinām darīt kopīgu darbu, sadarbojoties ar Zemkopības ministriju (ZM). Tie ir normāli darba procesi valsts pārvaldes un nevalstisko organizāciju sadarbībai, lai valsts institūcijām un NVO būtu savstarpējā sapratne un kopīgi mērķi. Mēs visi strādājam lauksaimniecības nozares pilnvērtīgai darbībai ikdienā, kā arī ilgtspējīgai attīstībai. Ja ministrijas politika un uzstādījumi mūs apmierina, tad viss ir labi – strādājam! Taču, ja redzam, ka valstiska līmeņa procesi nesaskan ar lauksaimniecības nozares vajadzībām, tad šos jautājumus mēs arī laicīgi izrunājam LOSP, kā arī pēcāk ar vienu vienotu viedokli vēršamies ZM, lai diskutētu un rastu iespējami optimālu kopsaucēju. Un tā mēs kopīgiem spēkiem līdz mērķim nonākam ātrāk, nekā rīkojot protesta akcijas. Esam par konstruktīvu un uz rezultātu vērstu sadarbību.

Savukārt, kas attiecas uz piešķirto finansējumu, tad mēs VK arī pirms tam skaidrojām, kas šo finansējumu veido un kādi uzdevumi mums ir jāveic. Viens no lielākajiem uzdevumiem ir saistīts ar selekcijas jautājumiem. Ja mēs atskatāmies uz situāciju pirms pāris gadiem, tad agrāk bija tāda valsts iestāde kā Ciltsdarba valsts inspekcija, kurai bija 700 000 latu gada budžets. Tagad daļu no šiem uzdevumiem veic LOSP, jo mūsu biedri ir gan cūku audzētāju, gan liellopu, gan citu dzīvnieku audzētāju biedrības. Varētu teikt, ka esam pārņēmuši daļu no šīm funkcijām. Gan sertifikātu izsniegšana, gan vaislinieku novērtēšana, gan kvalitātes uzraudzība, gan atestācija tagad tiek veikta šajās biedrībās. Atsevišķi darbinieki par šiem jautājumiem atbild arī Lauksaimniecības datu centrā un Pārtikas un veterinārajā dienestā, bet tie pat nav atsevišķi departamenti. Tādēļ pārmetumi, ka lauksaimnieku NVO nelietderīgi izlieto valsts piešķirto naudu, ir vienkārši absurdi, lai neteiktu skarbāk.

Kuriem punktiem no VK ziņojuma jūs nepiekrītat kategoriski?

Piemēram, ziņojumā minēts, ka Lauksaimnieku nevalstisko organizāciju konsultatīvajā padomē vajadzētu mainīties pārstāvētajām organizācijām. Viņi nesaprot, ka praktiski visas lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas ir LOSP biedri. Ja ir runa par biškopības jautājumiem, mēs pārstāvam Latvijas Biškopības biedrību, tajā pašā laikā, piemēram, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija, kura arī ir padomē, šajos jautājumos neiejaucas utt. Mēs šos jautājumus savstarpēji LOSP izdiskutējam un tad ejam runāt ar ZM.

Bez LOSP konsultatīvajā padomē ir arī “Zemnieku saeima”, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija, Latvijas Jauno zemnieku klubs, Latvijas Zemnieku federācija, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija, Lauksaimnieku apvienība un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija. Jā, atsevišķas no šīm biedrībām ir arī LOSP biedres. LOSP kopumā pārstāv ap 60 lauksaimnieku biedrībām, un kādam ir jāpauž arī to viedoklis, jo Latvijas Kazkopības biedrība nav pie šī galda, vēl virkne biedrību nav pie šī galda. Kādam ir jāpauž arī to viedoklis. Tādēļ gribētos aicināt – pirms izteikt pārmetumus, nedaudz tomēr izvērtēt situāciju pēc būtības un mēģināt varbūt vismaz saprast lauksaimnieku nevalstisko organizāciju struktūru. Komunikācija ar ZM un arī jebkuru citu institūciju ir daudz produktīvāka, ja sadarbība tiek veikta strukturēti. Proti, mēs LOSP iekšienē izrunājam jautājumus vairāku desmitu lauksaimniecību organizāciju vidū. Neiztiekam bez absolūti pretējiem un pat skaļiem viedokļiem. Taču darba un diskusiju procesu laikā mēs salāgojam vairākus viedokļus, rodam optimālo risinājumu un tad ar to vēršamies tālāk – ministrijā un citur. Tas nebūt nav viegli, ir jārod kompromisi visiem iesaistītajiem. Tāpat mēs bieži vien viedokļus saskaņojam ar “Zemnieku saeimu”, ar Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociāciju, jo daļa mūsu biedru ir arī šo organizāciju biedri.

Kur nu vēl caurskatāmāka darbība kā šādā veidā? Agrāk ministriem bija daži padomnieki, kuri nāca no konkrētas partijas. Manuprāt, tas noteikti nebija tas labākais variants. Taču, kad izveidoja šo konsultatīvo padomi, tad visas iesaistītās puses bija apmierinātas, jo sarunas beidzot notika tieši ar dažādu lauksaimnieku grupu pārstāvjiem, kuri turklāt, ja darbojas arī politikā, tad pārstāv ļoti dažādas partijas. Līdz ar to viedokļi, kuri izskan konsultatīvajā padomē, ir saistīti ar lauksaimniecisko ražošanu, nevis vienas vai otras partijas uzstādījumiem un iegribām. Turklāt šo modeli par labāko sadarbībai ir atzinuši vairāki zemkopības ministri – ne tikai Jānis Dūklavs no Zaļo un zemnieku savienības, kurš to ieviesa, bet arī Laimdota Straujuma no “Vienotības”. Un tagad nāk VK, kura domā, ka zina, kā labāk, un tas, lūk, esot necaurskatāmi…

Galu galā uz LOSP sanāksmēm vienmēr ir aicināti ne tikai lauksaimnieki, bet arī masu mediju pārstāvji, kuri ļoti labi redz, kā notiek diskusijas un kā viens vai otrs lēmums tiek pieņemts.

Vai ir kādi punkti, kuriem jūs kaut vai daļēji piekrītat?

VK ziņojums vairāk ir attiecināms uz ZM – ministrijai vairāk ir jākontrolē, jāaudzē birokrātiskais aparāts… Nu tad, lai ministrija par to arī domā, cik tas ir ieviešams. Kas attiecas uz mums, tad mēs apsveram vēršanos augstāk stāvošās organizācijās un prasīsim arī viņu viedokli par šo revīziju un par šiem secinājumiem.

Saeimā?

Nē, mēs vērsīsimies Eiropas Revīzijas palātā un prasīsim viņu skaidrojumu, kā VK līdz šādiem secinājumiem aizdomājās.

Mums ir noteikts finansējums par funkcijām, kuras valsts mums uzdod veikt. Tas ir pieminēts arī divos likumos – Lauksaimniecības un lauku attīstības likumā un Izglītības likumā attiecībā par profesiju standartiem. Es aicinātu VK varbūt tomēr atnākt un iepazīties ar to reālo darbu – atnākt uz darba grupām, iepazīties, ko dara eksperti, nevis izdarīt secinājumus, sēžot pie sava galda. “Rokoties papīros”, nevar ne izprast, ne arī gūt priekšstatu par to realitāti, ar kuru saskaras Latvijas lauksaimnieki. Turklāt VK arī ir vētījusi, kāda tad nu kuram ir alga. Protams, mums nav nekā slēpjama, jo te visi ir vēlēti amati un alga ir tāda, kā nolemj LOSP valde. Un tad bija tas jautājums – kādēļ LOSP valdes priekšsēdētājam alga ir kā ministrijas departamenta direktoram? LOSP valdes priekšsēdētājam ir jāpārzina gan lauksaimniecības, gan lopkopības, gan Eiropas Savienības (ES) atbalsta, gan nodokļu politikas jautājumi. Mums ir jāiet ar lauksaimnieku viedokli gan uz Ekonomikas ministriju, gan uz Finanšu ministriju, gan Labklājības ministriju, piedalāmies arī pat ES līmeņa pasākumos. Ja kāds vēlas, viņš brīvi uz šo amatu var kandidēt un biedri balso. Ja VK vēlas, viņi var nodibināt Zaļo varžu biedrību, iestāties LOSP un kandidēt uz valdes priekšsēdētāja amatu. Viss notiks ļoti demokrātiski.

Tomēr, ja turpinām par tām pašām algām, tad ziņojumā parādās, ka no valsts piešķirtā finansējuma tiek finansēts arī LOSP administratīvais aparāts. Kādēļ tā? Parasti jau nevalstiskās organizācijas to finansē no biedru naudām.

To finansē arī no biedru naudām. Taču ir administratīvās funkcijas, kuras finansē no valsts dotācijas. Mums Latvijas lauksaimnieki ir jāpārstāv arī ES struktūrās Briselē, jo arī tur ir jāgatavo tieši lauksaimnieku pozīcija dažādos jautājumos.

Tas, ka nākamajā finansēšanas periodā ir palielināts finansējums četrām valstīm un viena no tām ir Latvija, ir arī Latvijas lauksaimnieku nevalstisko organizāciju darbs. Mums valstī ir vesela virkne ar tā saucamajām “pļurkšķorganizācijām”, kuras rīko tikai seminārus un kafijas pauzes, bet reālā labuma tur nav. Lauksaimnieku organizāciju darbam ir reāls pienesums Latvijas ražošanai.

Es VK skaidroju, ka no 252 000 eiro, kas mums ir piešķirti, 50 000 eiro uzreiz aiziet darba nodrošināšanai Briselē, 51 000 eiro aiziet nodokļos, ap 30 000 eiro aiziet mazo lauksaimnieku organizāciju darba finansēšanai starptautiskos pasākumos vai izstādēs. Atlikušais paliek telpu īrei, transporta izdevumiem utt. Un par visu to mums arī ir jāatskaitās, tādēļ nekādas zemeņu kūkas tur pirktas netiek.

Lai saprastu LOSP administratīvo funkciju apjomu, ir jāatceras, ka par katru Ministru kabineta noteikumu projektu, kurš skar lauksaimniecību, ir jābūt sagatavotam LOSP viedoklim. Un tie nav tikai ZM gatavotie noteikumu projekti. Tie ir arī Finanšu ministrijas, Ekonomikas ministrijas un attiecībā uz darbaspēku arī Labklājības ministrijas gatavotie noteikumu projekti. Mēs esam divās uzraudzības padomēs. Tas viss ir darbs, kas ir jāveic. Piemēram, pašlaik ļoti liels darbs notiek ar Ekonomikas ministriju, lai aizstāvētu lauksaimnieku pozīciju par biogāzes ražošanu. Nākamā LOSP sēde notiks piena kooperatīvā “Straupe”, kur būs jārunā par samazinātās PVN likmes piemērošanas iespējām, kas ir Finanšu ministrijas jautājums.

Vai VK revīzijas secinājumus esat pārrunājuši ar ZM?

Nevalstiskajām organizācijām būs sanāksme ar ZM valsts sekretāri, kur arī pārrunāsim šo ziņojumu.

Es arī gribu pateikt, ka mēs nesen bijām Ungārijā, kur savu sadarbības modeli ar lauksaimnieku nevalstiskajām organizācijām prezentēja Ungārijas Lauksaimniecības ministrija. Un šādus piemērus mēs iekļausim arī savā vēstulē Eiropas Revīzijas palātai. Ungārijas Lauksaimniecības ministrijas atbalsts ir 55 miljoni eiro. Ja pieņemam, ka Ungārija ir četras reizes lielāka nekā Latvija, tad šo summu varētu izdalīt ar četri, un tad redzams, kādai atbalsta summai vajadzētu būt.

Tomēr tas ir arī jautājums, cik konkrētā nozare ir svarīga valsts tautsaimniecībai.

Jā, bet finansējuma avoti ir dažādi, un Ungārijas gadījumā no valsts budžeta tie ir tikai 22%. Jebkurā gadījumā mēs salīdzinājumā ar Ungāriju saņemam 11 reizes mazāku atbalstu.

Ungārija gan ir tikai viens piemērs. Citiem, iespējams, atbalsts savukārt ir mazāks.

Portugālē lauksaimnieku nevalstisko organizāciju sektoram ir māja ar 17 stāviem, kur vienā stāvā ir vīnogu audzētāji, otrā – mežu īpašnieki, trešajā – lopkopība utt. Arī bijušais Eiropas Komisijas vadītājs Žozē Manuels Barrozu nāca tieši no šīs organizācijas. Savukārt Dānijā ir sistēma, ka no katra piena litra, no katra herbicīdu kilograma noteikts procents pienākas nevalstisko organizāciju darbības finansēšanai. Vācijas Holšteinas pavalstī finansējumam tiek novirzīta daļa no zemnieku maksātajiem nodokļiem. Cik mēs esam par to runājuši, vienmēr ir pateikts, ka tas nav iespējams. Tādēļ mēs arī pie tagadējā modeļa, pie šīm “kaķa asarām”, esam palikuši.

Taču VK ziņojumā kritizēts arī tas, ka katru gadu LOSP tiek piešķirta konstanta summa no ZM budžeta un tā nekādi nemainās atkarībā no LOSP īstenotajām aktivitātēm.

Tā tomēr mainās – mainās finansējums atsevišķām organizācijām atkarībā no prioritātēm, piemēram, jaunajiem zemniekiem piešķīra vairāk utt.

Ko teiksiet, ja jaunais zemkopības ministrs nolems esošo sistēmu mainīt?

Ja finansējuma apjoms tiks mainīts uz augšu, ļoti labi! Ja uz leju, tad redzēsim, skatīsimies, kāda būs mūsu biedru reakcija. Mēs jau varam arī nodarboties ar kazu un aitu selekciju un viss! Mēs varam nebraukt uz Briseli piedalīties protesta akcijās, varam nepiedalīties Eiropas Piena padomē, nerunāt par mājputnu labturības prasībām utt.

Ja jūs vērsīsieties Eiropas Revīzijas palātā, tad uz ko norādīsiet?

Uz to, ka VK veiktā revīzija ir nekvalitatīva. Nekādus pārkāpumus viņi nav atraduši. Mums ir tāme par finansējuma izlietojumu un mēs no šīs tāmes neesam novirzījušies ne pa labi, ne pa kreisi. Mēs neesam ne zemeņu kūkas pirkuši, ne auto iegādājušies. Mēs uz pasākumiem laukos braukājam paši ar savām automašīnām, un atmaksā tikai izdevumus par degvielu. Mēs varam atskaitīties par katru iztērēto centu.

Ja pievēršamies lauksaimniecības jautājumiem, tad kā vērtējat šo vasaru? Kāda būs raža?

Pēc diviem neražas gadiem, izskatās, ka raža tiešām būs laba. Turklāt tas neattiecas tikai uz labību, bet arī uz augļiem un ogām. Lauksaimnieki beidzot varēs ievilkt elpu. Tomēr atšķirības, protams, ir vērojamas reģionos – vienā vietā ražas ir labas, citā ne tik ļoti. Diezgan daudz sūdzas arī par to, ka labība ir sakritusi veldrē. Bet vecie zemnieki jau smejas, ka veldre vēl nevienu badā nav novedusi. Protams, ka kaut kādi zudumi būs, bet tagad tehnika ir tāda, ka novākt var arī veldrē sakritušus laukus. Cerams, ka arī laiks joprojām būs labs un nebūs liela mitruma. Tad nevajadzēs tik daudz enerģijas tērēt kaltēšanai.

Kopumā, ja šis gads ražas ziņā nebūs ļoti labs, tad būs vismaz vidējs. Tas ir ļoti svarīgi, jo neviens zemnieks jau kataklizmas nespēj izturēt trīs gadus pēc kārtas.

Kāda situācija ir ar piena ražošanu?

Piena ražotāji sūdzas par tagadējām iepirkuma cenām, par to, ka tās ir par mazu. Piena uzpircēji, protams, vēlas zemāku cenu, lai varētu gūt peļņu. Te nelaime lielā mērā ir saistīta ar to, ka pašiem zemniekiem nav savu pārstrādes uzņēmumu. Daži mazi uzņēmumi ir, un par tiem īpaši nesūdzas.

Kā vērtējat sezonas laukstrādnieku nodokļu režīmu? Tas šajā sezonā sevi ir attaisnojis?

Sezonas laukstrādnieki mums ir ļoti vajadzīgi, bet tos kļūst arvien grūtāk dabūt, jo sezonas strādnieki jau nav vajadzīgi tikai mums. Gan vācieši, gan holandieši mūsu algas pārsola, un mums strādnieku ir arvien mazāk. Piemēram, melleņu audzētāja Māra Rudzāte atklāti pateica, ka šogad savus 60 hektārus novākt nevarēs, jo strādnieku pietrūkst. Diemžēl pieredze ar mūsu pašu skolēniem vai skolotājiem, kuri vasaras brīvlaikā dažkārt piepelnās, nav tā labākā. Visbiežāk atnāk, trīs dienas pastrādā un tad saka, ka jau apnicis. Taču tur ir nepieciešams intensīvs darbs divus mēnešus. Savukārt mūsu mazumtirgotāju soda naudas par to, ka prece netiek piegādāta solītajā apjomā, ir milzīgas.

Pretestība pret darbaspēka ievešanu arī ir milzīga. Taču, lai nu kur, bet sezonas strādnieku ievešana gan nav bīstama. Viņi ļoti kontrolēti tiek ievesti un tikpat kontrolēti izvesti, turklāt Latvijā vēl tiek samaksāti sociālie nodokļi, no kuriem šiem cilvēkiem neko nevajadzēs, jo ne viņi šeit saņems pensijas, ne slimības pabalstus. Labklājības ministrija jau to visu ļoti labi saprot, bet ar to arī viss beidzas. Galu galā tagad darbinieku ievešanu nelegālā veidā piedāvā arī Polijas firmas. Kas tad šos cilvēkus izkontrolēs?

Cik liels šajā vasaras sezonā, pēc jūsu aplēsēm, lauksaimniecībā ir darba roku iztrūkums?

Vismaz 20%. Ikvienā saimniecībā, ar kuru parunā, ir problēmas. Ne jau no laba prāta govju fermās tiek ieviesti roboti. Gluži vienkārši nav, kas slauc.

No šī viedokļa lauksaimnieki visu laiku gaida, kad tiks pārskatīta pabalstu sistēma. Mēs esam par to, ka pabalsti ir jāmaksā slimiem cilvēkiem, tiem, kas objektīvi nevar strādāt, tiem, kam jāaprūpē daudz bērnu u.tml. Taču nu jau ir veselas ģimenes, kuras ir iemanījušās “rakstīt papīrus” un atklāti pasaka: mums nav izdevīgi strādāt, mums pietiek ar pabalstiem. Tad jau kaut kas nav kārtībā ar šo pašu pabalstu sistēmu. Arī šis jautājums valdības koridoros nekādi neiet uz priekšu. Mēs jau līdz ar to zaudējam arī savu darba tikumu. Piemēram, tagad arī ar birokrātisko slogu ir praktiski iznīdēta skolēnu nodarbināšana vasarās laukos. Ja runājam ar uzņēmējiem, tad viņi atgaiņājas, ka ir jāievēro tik daudz dažādu noteikumu un normatīvu, ka tas jau vairs nav izdarāms. Taču ir labi zināms, ka, it īpaši no trūcīgām ģimenēm, skolēni brīvlaikā ļoti labprāt strādātu un piepelnītos.

Turklāt ar darba rokām laukos nākotnē būs vēl sliktāk. Tur sava loma būs arī tagad iecerētajai teritoriālajai reformai. Tiešām nav skaidrs, kādēļ ir izvēlēti tieši šādi novadu apvienošanas modeļi. Galu galā no sākuma vajadzētu sakārtot satiksmes un veselības aprūpes jautājumus un tad ķerties pie administratīvās reformas. Tagad tas viss atgādina tādu “trauksmes zvanu”. Drīzāk vajadzētu ļaut, lai līdz nākamajām vēlēšanām novadi paši lemj, kā apvienoties un tad arī vērtēt, kas tur iznāk labs vai slikts.

Tagad ir vēlēts jaunais Eiropas Parlaments, taps jauna Eiropas Komisija un turpināsies sarunas par nākamo daudzgadu budžetu. Kā vērtējat līdz šim paveikto no Latvijas lauksaimnieku perspektīvas?

Es uz līdzšinējo sarunu procesu skatos ļoti optimistiski. Mēs esam to četru valstu vidū, kurām nav tiešmaksājumu samazinājuma, bet ir diezgan ievērojams palielinājums. Tas ir ļoti labs darbs kopā ar ZM, un ļoti labi savu darbu ir paveikuši arī tie ierēdņi, kuri strādā Briselē. Svarīgs ir finansējums arī lauku attīstībai, un būtu ļoti labi to saglabāt esošajā apmērā. Taču redzēsim, kā tas izdosies. Vienlaikus jāsaprot, ka savas korekcijas noteikti ieviesīs “Brexit”, un iespējams, ka tas, ko piedāvāja līdzšinējā Eiropas Komisija un lauksaimniecības komisārs, tiks pārskatīts. Scenāriji var būt dažādi. Tādēļ mums ir ļoti aktīvi jādarbojas visās Eiropas darba grupās un jāpauž savs viedoklis. Tad varbūt mēs atkal nebūsim pastarīšu lomā un tuvosimies vidējam finansējuma līmenim Eiropā.

Tas ir reāls mērķis?

Tādam tam ir jābūt. Arī Eiropā daudzi uzskata, ka maksājumiem ir jāizlīdzinās. Jau iepriekšējā budžeta periodā tika solīts, ka 2020.gadā maksājumiem ir jāizlīdzinās.

Nākamajā budžeta periodā būs izvirzīti arī ļoti ambiciozi vides mērķi un finansējums lauksaimniekiem tostarp būs atkarīgs no to sasniegšanas. Kāds ir jūsu vērtējums?

Vides un klimata mērķi nakamajā desmitgadē būs lielākais izaicinājums visām dalibvalstīm. Tas tikai vēlreiz mums atgādina, cik svarīgi ir izmantot jau esošās iespējas, līdz šim radītās iestrādnes un investīcijas. Diemžēl līdz šim mums ir bijis ļoti grūti apgūt līdzekļus kaut vai kūtsmēslu apsaimniekošanai un vides prasību pildīšanai. Jaunajā plānošanas periodā, visticamāk, mums nebūs plašas iespējas piesaistīt kādus fondu līdzekļus kūtsmēslu tvertņu izbūvei , īpaši jau tām saimniecībām, kas jau šajā periodā to nespēja paveikt. Līdz ar to ir svarīgi neradīt vēl papildus izmaksas tajās saimniecībās, kur to šobrīd paveic ar biogāzes ražošanas palīdzību. Ir jāsaprot, ka ir tikai divi ceļi, lai izpildītu jauno direktīvu prasības – vai nu ieguldīt investīcijas vides prasību pildīšanā, kas ar katru gadu tikai palielinās, vai nu samazināt ražošanu jeb, respektīvi, lopu skaitu. Diemžēl šāds ceļš mums kā jaunam tirgus dalībniekam ir praktiski neiespējams, jo jau šobrīd mums ir grūti pasaules tirgos konkurēt ar salīdzinoši nelielajiem apjomiem.

Vides jautājumos viens no gudrākajiem ekspertiem ir Indulis Emsis un arī viņš uzsvēra, ka mums ļoti svarīgi ir nezaudēt biogāzes stacijas, kuras ir izveidojuši zemnieki. Tas lielā mērā samazinās siltumnīcefekta gāzes (SEG) emisijas. It īpaši tas attiecas uz tādām lielām saimniecībām kā “Tērvete”, kur ir vairāk nekā 3000 slaucamo govju, jo kūtsmēsli rada SEG emisijas. Savukārt biogāzes stacijās var ražot gan siltumu, gan elektroenerģiju.

Vienlaikus SEG emisiju samazināšana nav tikai lauksaimniecības jautājums. Ja mēs arvien vairāk pāriesim uz videi draudzīgāku transportu, notiks iecerētā dzelzceļa elektrifikācija, tas arī dos ļoti lielu efektu.

Kādas pašlaik ir sarunas ar Ekonomikas ministriju par biogāzes stacijām visu ar obligātā iepirkuma komponenti saistīto izmaiņu kontekstā?

Mums ir paredzēta pārstāvju sanāksme, kurā piedalīsies arī ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV). Man ir jāpiekrīt arī ministra pārmetumiem, ka šīs stacijas intensīvi tiek darbinātas ar kukurūzu. Mūsu uzstādījums ir, ka biogāzes stacijās kukurūza izejvielu apjomā nedrīkstētu būt vairāk par 30%. Iespējams, ar laiku ir jāmaina normatīvi un jānosaka arvien mazāku un mazāku tās pieļaujamo īpatsvaru un pārsvarā ir jāstrādā ar kūtsmēsliem, kā tas ir “Ulbrokā”. Šādās saimniecībās problēmām nevajadzētu būt.

Šādās saimniecībās nevajadzētu būt problēmām saistībā ar izejvielu pieejamību. Taču mēs turpināsim strādāt ar atbildīgajām ministrijām pie tā, lai beidzot sakārtotu problēmas normatīvajos aktos saistībā ar elektroenerģijas pašapgādi un tiešajiem piegādes klientiem, kas vienlaikus ar biometāna ražošanu transportam patlaban ir vienīgie šādu ražotņu attīstības ceļi. Diemžēl, lai gan redzam lielas ražotņu dzīvotspējas problēmas, lēmumi, kas ļautu turpināt ražošanu, virzās ārkārtīgi lēni.

Kā vērtējat pēdējo ziņojumu par sugu un biotopu stāvokli Latvijā?

Nu rodas iespaids, ka Latvijā nav neviena dabas rezervāta un aizsargājamās teritorijas. Man gribētos, lai mēs beidzot saprotam, ka visa valsts teritorija nevar būt biotopi un liegumi. Kādam varbūt tā nauda arī krīt no gaisa. Bet, lai mēs iegūtu līdzekļus gan veselībai, gan aizsardzībai, gan izglītībai kaut kas ir arī jāražo. Kādam ir jānopelna tie līdzekļi, lai 100 gudrie Saeimā varētu tos pārdalīt. Tādēļ vajadzētu nopietnāk runāt par to, ka ir jāatbalsta arī ražotāji.

Kā vērtējat bioekonomikas attīstības potenciālu Latvijā?

Tas ir ļoti liels, ja mēs sevi salīdzinām ar daudzām Rietumeiropas valstīm, kur visa lauksaimniecības zeme jau ir izmantota un ir daudz mazāk dabisko pļavu, mežu. Mēs tiešām esam viena no Eiropas valstīm, kur bioekonomika var attīstīties ļoti labi. Faktiski šajā virzienā labi var attīstīties Skandināvijas un Baltijas valstis.

Publiskajā telpā daudz tiek runāts par Ukrainas olu produktu ievešanu un to atbilstību veselības prasībām. Tiešām šī problēma ir tik liela?

Jā. Informācija liecina, ka Ukrainā joprojām ir spēkā tādas mājputnu labturības prasības, kādas ES jau sen vairs nepastāv. Ukrainas puse arī vairākas reizes panāca, lai pie viņiem nebrauktu mūsu kontroles dienesti. Un te nu mēs redzam sekas, ka vairākas reizes pēc kārtas ir konstatētas salmonellas. Mums ir tomēr jādara viss, lai mūsu tirgū šādi, es pat teikšu toksiski, produkti neparādītos. Turklāt vajadzētu panākt, lai par šo kravu kontroli maksā Ukrainas puse, nevis mūsu nodokļu maksātāji. Tāpat mums nevajadzētu Ukraiņu fermu celtniecību, jo mūsu putnu fermas spēj nodrošināt visu patēriņu – gan dažādi turētu vistu, gan dažādu kategoriju olas.

Nu jau jaunā valdība nav vairs jauna. Kā vērtējat zemkopības ministru Kasparu Gerhardu (VL-TB/LNNK)?

Viņš ir nācis uz mūsu sanāksmēm katru reizi, kad esam aicinājuši. Tagad ir jāskatās, kā tiks pildīti solījumi. Lielākais izaicinājums noteikti būs budžeta pieņemšana. Mēs esam izvirzījuši savas prasības par to, kāds ir vajadzīgs pārejas posma atbalsts, kurš valstīm ir jāpiemaksā ES finansējumam. Tam ir paredzēti 30 miljoni eiro. Nu tad skatīsimies, vai valdība lems to iekļaušanu valsts budžetā. Kopumā es domāju, ka valdībai ies diezgan grūti, jo budžets nemaz tik labi nepildās…

Ko vēl varat minēt pie lielākajiem izaicinājumiem?

Turpinās diskusijas par kopīgo Eiropas lauksaimniecības politiku. Septembrī mums ir jāsagatavo kopsavilkums, ko lauksaimnieki atbalsta, ko nē. Tieši šeit ir tas, kā VK to nosauca, “slēgtais klubiņš”, kur visi sanāk kopā, un tieši tur VK vajadzētu atnākt un paskatīties, kā, visiem kopā sēžot pie galda, notiek viņu iedomātā “naudas dalīšana”. Domāju, ka viņi būtu pārsteigti par to, ko redzētu un dzirdētu, jo patiesībā neviens jau neko nedala, bet gan diskutē un arī pat strīdas par finansējuma sadalīšanu. Vajadzību, projektu un mērķu ir daudz un dažādi, taču mūsu uzdevums ir visiem kopīgi pieņemt lēmumus, kam tieši šo naudiņu novirzīt, lai tas nestu kopēju labumu lauksaimniecības nozarei un arī valstij kopumā. Ir skaidrs, ka katram ir kādas vajadzības, taču finansējums ir tik, cik ir, tādēļ lēmumiem ir jābūt pārdomātiem.